Bībeles ticamība

Noklausies šo e-publikāciju

Agrāk Bībeles ticamības tēma nebija tik aktuāla, bet pēdējā laikā situācija ir mainījusies.

Dabaszinātņu jomā ir izdarīti revolucionāri atklājumi, kas ir mainījuši visas agrākās Visuma koncepcijas. Vēsturnieki no jauna ir pievērsušies vēsturiskajai informācijai, kas atrodama Vecajā un Jaunajā Derībā. Literatūrzinātnieki, pētot Bībeli, ir attīstījuši jaunas teorijas par Mozus grāmatu un citu rakstu avotiem.

Modernās zinātnes projektu pārņemti, daudzi vispār pārstāja ticēt Bībelei. Citi tiktāl nenonāca. Viņi gribēja paturēt Bībeli. Taču, nespēdami ticēt Bībeles nemaldīgumam, viņi izmēģināja citus ceļus, kā paturēt Svēto Rakstu autoritāti. Viņi atšķīra “cilvēcīgo daļu” no “dievišķās daļas” Bībelē, kā jau tika minēts iepriekš. Viņi izteica domu, ka ne visa Bībele ir inspirēta, piemēram, vēsturiskā un zinātniskā informācija nav inspirēta un tāpēc arī nav nekļūdīga – tā ir Bībeles cilvēcīgā daļa. Ja Bībeles informācija kādā no minētajām jomām nesakrīt ar citu avotu sniegtajām ziņām, kas ir pārbaudītas un atzītas par pareizām, tad Bībele, visticamāk kļūdas. Tātad tikai “reliģiski ētiskais patiesības saturs” ir inspirēts. Mēdz teikt: “Bībele nav vēstures, zooloģijas vai ģeoloģijas mācību grāmata.”

Tas tiesa. Dievs nav devis mums Bībeli kā dabaszinātņu mācību grāmatu. Tās mērķis ir “padarīt tevi gudru, ka tu iegūsti pestīšanu ticībā, kas sakņojas Kristū Jēzū”. (2.Tim.3:15) Dievs ir atļāvis mums sastādīt grāmatas, kas var darīt mūs gudrus dabaszinātnēs utt. Šis ir pārāk plašs temats, lai to varētu pilnībā apskatīt šajā grāmatā, bet mums jācenšas aplūkot dažādo jautājumu loku, kas tiek uzdoti šajā sakarībā.