Svētais Vakarēdiens pats ir Evaņģēlijs

“Šis sakraments ir Evaņģēlijs.”

Šī Lutera atziņa pilnībā atbilst Jaunās Derības mācībai.

“Cikkārt jūs no šis maizes ēdat un no šī biķera dzerat, jūs pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekams Viņš nāk” (šeit lietoto laiku ir jāuztver kā tagadni, nevis kā imperatīvu). Tā raksta Pāvils pirmā un vecākā, kas ir saglabājies, iestādīšanas raksta beigās.

Dažas vecas liturģijas citē vārdus no 1.Kor.11:26, it kā tie piederētu pašam vēstījumam, ko raksta Pāvils. Jo vārdi no 1.Kor.15:3 un tālāk atgādina otro ticības locekli. Tas, ka Pāvils savu Evaņģēliju ir saņēmis tieši no Tā Kunga un nevis no cilvēkiem (Gal.1:12) neizslēdz iespēju, ka viņš Jēzus dzīves epizodes un liturģijā lietotos tekstus nebūtu saņēmis no baznīcas, iespējams Antiohijas.

Vārdi “es esmu to no Tā Kunga saņēmis”, “ko es jums esmu devis” tehniski satur tos pašus izteicienus, kurus mēs atrodam 1.Kor.15:3 un nenozīmē neko vairāk kā to, ka mantojums attiecināms uz Jēzus pēdējo Vakarēdienu un uz to, ko Viņš pats ir teicis un darījis.

Absolūto ticamību un vēstījuma lielo vecumu apstiprina tas, ka šeit ir saglabājies kāds moments, ko mēs neatrodam vairāk Marka evaņģēlijā, jo to vairāk neuzskatīja par būtisku, proti, ka pie iestādīšanas Jēzus pasniedza maizi Vakarēdiena laikā, bet biķeri – tikai pēc Vakarēdiena.

Tas, vai 26. pants pats pieder vecam vēstījumam, vai tas ir autoritatīvs apustuļa komentārs, nav zināms: lapidāri īsi šeit ir pateikts, ka Svētais Vakarēdiens pats ir Evaņģēlijs.