Svētais Vakarēdiens ir draudzes ticības karogs

“Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” [1.Kor.11:26]

Apustulis Pāvils pieprasa, lai visi dievgaldnieki, saņemot Vakarēdienu, “pasludina” Tā Kunga nāvi. Un lai gan viņi to svin galvenokārt sevis dēļ, viņi to svin arī sava tuvākā un pasaules labā, ar to pasludinot un cildinot viņiem Tā Kunga nāvi, kas bija izpirkšanas upuris mūsu labā. Altārim, uz kura tiek svinēts Svētais Vakarēdiens, vajadzētu būt kā laju kancelei, no kuras viņi kā patiesi garīgi priesteri pasludina Tā Kunga vērtības, Tā Kunga, kas tos no tumsas ir aicinājis Savā brīnišķīgajā gaismā. Sludinātājs sludina krustā sisto Kristu savā svētrunā no kanceles, un, kad šis sprediķis ir beidzies, ticīgā draudze pulcējas ap altāri, lai arī pasludinātu krustā sisto Kristu. Ar to viņi parāda, ka ir daļa no Kristus Baznīcas. Ja Kristus būtu izveidojis tikai sludināšanas amatu un nebūtu iedibinājis svētos sakramentus, tad neviens nezinātu, kur atrodas Baznīca jeb ticīgo draudze. Daudzi, kas nevēlas būt kristieši, kuriem krustā sistais Kristus ir muļķība, arī reizēm noklausās sprediķi. Svinot Vakarēdienu, tie, kas tic Kristum un ir kristīti, parādās pie Tā Kunga altāra, lai apliecinātu, ka joprojām ievēro savu derību ar To Kungu un ka paliek Viņa uzticīgie mācekļi.

Bet mūsu teksts izvirza arī citu prasību. Apustulis Pāvils pasludina, ka Svētā Vakarēdiena lietošana ir arī kopīga ticības apliecināšana. Tāpēc mums vajadzētu svinēt Svēto Vakarēdienu tikai kopā ar tiem, kas ar mums apliecina vienu un to pašu ticību. Ja Vakarēdiens būtu izveidots tikai ar mērķi ēst Kristus patieso miesu un dzert Viņa patiesās asinis, mēs to varētu svinēt visur, kur tas tiek pareizi iestādīts saskaņā ar Kristus pavēli. Bet Pāvils saka, ka ar šo darbību mēs “pasludinām Tā Kunga nāvi”, tas ir, mēs apliecinām ticību. Tādējādi svinēt Vakarēdienu vietā, kur iebilst kaut dažiem mūsu ticības apliecības punktiem, būtu pret Kristus gribu.

Lai kur to svinētu, Svētais Vakarēdiens ir draudzes ticības karogs. Tāpat kā cilvēks piesakās tajā armijā, kuras karogu viņš atbalsta, tāpat arī katrs kristietis ar savu piedalīšanos kādas draudzes Svētā Vakarēdiena mielastā, apliecina, ka pilnībā piekrīt tai ticības mācībai, pie kā turas šī draudze. Ja šī draudze apliecina patieso ticību, dievgaldnieks, nākot pie altāra, ar to apliecina to pašu ticību. Bet, ja draudze apliecina maldus ticības jautājumos, tad dievgaldnieks, piedaloties šīs draudzes Svētā Vakarēdiena svinībās, apliecina kā savus arī šos maldus ticības jautājumos un līdz ar to arī noliedz patieso ticību. Tāpēc ikreiz, kad tuvojamies altārim, parādīsimies pasaules priekšā kā krustā sistā Kristus apliecinātāji un kā Viņa patiesie garīgie priesteri, jo Kristus mūs ir aicinājis no tumsas Savā brīnišķīgajā gaismā. Nepulcēsimies ap viltus baznīcu ticības karogiem, bet tā vietā pulcēsimies tur, kur tiek apliecināts un sludināts patiesais Kristus un viss Viņa tīrais un patiesais Evaņģēlijs.