Par sadraudzību ar Kristus miesu

Svētais Vakarēdiens pirmkristietībā bija pirmām kārtām galda sadraudze. Vienkārši un acīs krītoši tas lika parādīties baznīcas lielajai brālībai. Šeit jaunatgrieztie tika neatraujami iesaistīti sadraudzībā. Viņi tika piepulcēti tiem, kas paši bija klausījušies Pestītājā un kopā ar Viņu bija staigājuši pa Galilejas takām.

Šie jaunuzņemtie ēda pie tā paša galda un dzēra no tā paša biķera kā Tā Kunga apustuļi. Skaidrāk nevarēja pateikt, ka arī viņiem ir dalība pie derības un pestīšanas, kas šeit bija radīta. Nekad nebija vairāk par vienu Svētā Vakarēdiena galdu ar vienu vienīgu Svētā Vakarēdiena viesu virkni. Lai arī kur tika svinēts Svētais Vakarēdiens, maltītē vienmēr piedalījās kāds, kas agrāk bija svinējis blakus kādam, kurš savukārt ar citiem dzīviem locekļiem bija saistīts ar pirmdraudzi Jeruzalemē, ar tās Svētā Vakarēdiena galdu un ar tiem vīriem, kuri iestādīšanas naktī bija sēdējuši ap Meistaru. Tā svētā galda sadraudze pirmbaznīcā kļuva par vienu no visstiprākajām saitēm. “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor.10:17)

Ši galda sadraudzība reizē bija Kristus sadraudzība. Tā dāvāja dalību pie Tā Kunga galda (1.Kor.10:21), pie kura Viņš pats bija klātesošs. Tā sniedza visu, ko sadraudzība un dzīvības saikne ar Viņu varēja dāvāt māceklim. Šo sadraudzības veidu pirmkristietība sauc par sadraudzību ar Kristus miesu. “Svētības biķeris, ar ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu? ..tā mēs daudzi esam viena miesa.” (1.Kor.10:16-17)

Dievišķā realitāte, dzīvības, gaismas un patiesības atklāsme, kas Jēzū Kristū parādījās zemes virsū, šī realitāte, kas sevi upurēja pie krusta, kas ir uzvarējusi nāvi un ir augšāmcēlusies godībā, atkal ienāk laicīguma pasaulē un izlejas kā dzīvības straume par saviem uzticīgajiem, un piepulcē tos jaunajai radībai, kuras slēptais sākums ir baznīcā; tā ir tikai Dieva acij redzama, bet saskaņā ar nemaldīgo Dieva valdīšanu un Viņa nesatricināmajiem likumiem kādreiz parādīsies godībā un varā. Šī jaunā valstība, kas iestājas un virzās preti savam piepildījumam, ticībai vienmēr paveras tad, kad tiek klāts Svētā Vakarēdiena galds – necilā veidolā un nabadzīgs, bet nākamās pasaules godības aizēnots. “Cikkārt jūs no šīs maizes edat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.” (1.Kor.11:26)