Pēc grēkākrišanas Dievs iedibināja upurus

Sākumā Dievs par mūsu pestīšanas nodomu runāja miglaini un ar skopiem vārdiem, bet vēlāk to atklāja aizvien skaidrāk un skaidrāk, un Vecajā Derībā ticīgajiem to pasludināja ar nozīmētiem asins upuriem. Ir pamats domāt, ka jau pavisam drīz pēc grēkākrišanas un pirmā apsolījuma Dievs iedibināja upurus, šos asiņainos simbolus, kas norādīja uz lielo izpirkuma upuri, kas paredzēts nākotnē.

Vēstule ebrejiem stāsta par Ādama otru dēlu, Ābelu, ka viņa upuris balstījās “ticībā” un ka viņš upurēja avis. Taču, ja reiz Abela upuris balstījās ticībā, tad acīmredzot Dievs to bija atklājis. Turpretī neticīgais Kains skatījās tikai uz darbiem un domāja, ka Dievs vēlas tikai pašu kalpošanu, bet neticēja un nesaprata, ka upuri norāda uz lielo izpirkuma upuri, tādēļ Kainam bija vienalga, ko viņš upurēja Dievam.

Tomēr Tā Kunga acis raugās uz uzticību un patiesību (Jer.5:3), tādēļ Viņš ar labpatiku uzlūkoja Abela upuri, nevis Kaina upuri. Zinīgi komentētāji ir runājuši arī par to, ka Dievs ir devis Ādamam un Ievai ādas apģērbus, kas darināti no upurētiem zvēriem (1.Moz.3:21), un arī tas ir bijis domāts kā dziļdomīgs un dievišķs simbols.

Pēc grēkākrišanas cilvēki paši darināja sev apģērbu no lapām, kas bija nīcības simbols — pavisam atbilstošs simbols paša cilvēka taisnībai, aiz kuras tas allaž grib paslēpties. Turpretī Dievs Tas Kungs darināja cilvēkiem apģērbu no upurdzīvnieku ādas, kas skaidri norādīja uz to, kādā veidā Tā Kunga izpirkuma upuris ar asiņainu nāvi mums sagādās “taisnības apsegu” (Jes.61:10), kas vienīgais ļaus mums pastāvēt Dieva priekšā. Taisnību iemantoja cilvēki, kas ticēja Dieva sūtītam Glābējam, kā rakstīts: “..tie, kas.. savas drēbes mazgājuši un tās balinājuši Jēra asinīs” (Atkl.7:14). Un tā, pazudušais dēls, cilvēks, pirmoreiz ietērpās šajās cēlajās drēbēs.

Tas rāda, ka Dievs ne tikai ar vārdiem, bet arī ar tēliem un simboliem, īpaši — ar asiņainiem upuriem, pirmajiem cilvēkiem pravietoja un pasludināja apsolīto Glābēju.