Ticība – prieks vai garlaicība?

“Priecājieties Kungā vienumēr.” [Fil.4:4]

Patiess prieks ir nenovērtējams dārgums. To dāvā ticība. Bet sakiet, vai ir cilvēki, kas uzskata ticību Jēzum Kristum par traucēkli priekam, par garlaicīgu un nospiedošu, par ko tādu, no kā jāizvairās? Kādi teiks, ka tādu cilvēku ir ne mazums. Bet mana pārliecība ir, ka ticība ne vien netraucē priekam, bet gan to sniedz.

Apustulis Pāvils sauc: “Priecājieties Kungā vienumēr, es vēlreiz teikšu, priecājieties.” [Fil.4:4] Pasaule piedāvā visdažādākos priekus: gan nevainīgus, gan biedējošus, gan tādus, kas ieved nepatikšanās. Turpretim ticība Jēzū nes līdzi patiesāko prieku, ko rada sirdī Svētais Gars.

Vai tad tu nepriecātos, ja kāds tavā vietā aizietu uz banku un nomaksātu tavu kredītu? Tad kādēļ mums nelīksmot par Kristus apmaksāto grēka parādu? Visu, kas satrauc, kaunina un apgrūtina tavu sirdsapziņu, Dievs ir piedevis Jēzus Kristus dēļ. “Cik tālu ir austrumi no rietumiem, tik tālu Viņš atliek mūsu pārkāpumus nost no mums.” [Ps.103:12]

Priecāties par to nozīmē priecāties Kungā.

Ja tici, ka tavi grēki ir piedoti, tev nevajadzēs imitēt prieku izliekoties. Turklāt tu vari priecāties brīvi saskaņā ar savu raksturu – kluss cilvēks savā sirdī, bet darbīgais tā, ka visi to redzēs.

Prieku sniedz ne tikai ticība, bet arī viss, ko Dievs ir radījis mūsu vajadzībām. Jāņem gan vērā, ka Dievs nedz priecājas, nedz atļauj Savu dāvanu nelietīgu izmantošanu. “Jo katra Dieva radība ir laba, un nekas nav atmetams, ko saņem ar pateicību; jo svētumu tam piešķir Dieva vārds un lūgšana.” [2.Tim.4:4-5]

Mūsu sirdī lai mājo šāds prieks un noskaņa: “Netiklība, visāda veida netīra dzīve un mantkārība lai pat vārda pēc [vārdos un darbos] jums ir sveša, kā tas svētiem piederas; tāpat bezkaunība, tukšas runas, jo tādas lietas neklājas, bet jo vairāk pateicība… un kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums [labs darbs] un ja ir kas cildināms, par to domājiet!” [Ef.5:3-4; Fil.4:8]