Līksmais cietumnieks

“Es priecājos, priecādamies kopā ar jums visiem.” [Fil.2:17]

Visvarenais Kristus Baznīcas vajātāju Saulu padarīja par apustuli. Sauls, saukts Pāvils, ceļoja no pilsētas uz pilsētu, sludinot grēku nožēlu un atgriešanos pie Dieva un ticību Kristū, kurš izpircis pasaules grēkus.

Viņš pats bija iepazinis pestīšanas prieku, un radīja šo prieku sirdīs arī tiem, kurās Evaņģēlijs iemājoja ticībā. Bet neskatoties uz to, ka viņš bija nesa prieku bez vardarbības un spiediena, pats viņš tika nīsts un vajāts. Pāvils ļoti labi zināja, ka cilvēce noraidīs savu Labdari. Viņš taču pats iepriekš to bija vajājis.

Cilvēka samaitātība ir tik dziļa, ka bez Svētā Gara cilvēks ienīst Evaņģēliju. Cilvēks negrib dzirdēt žēlastības vēsti jo mīl grēku, neskaties uz to, ka grēks viņam visdažādākās ciešanas. Cilvēks nevēlas būt apsūdzēts un grēcīgs Dieva priekšā, jo viņš vēlas saņemt no Dieva pateicību par saviem grēkiem. Līdz ar to, labā vēsts par Kristus gandarījumu viņam neder – katrā ziņā ne tāda, kāda tā atklāta Svētajos Rakstos. Tādēļ cilvēks sagroza šo vēsti sev pa prātam, sagroza pats sev par mūžīgu pazudināšanu. Mums visiem ir nosliece uz to. Mēs varam mīlēt Evaņģēliju un tā sludinātājus vienīgi tādēļ, ka Svētais Gars mūs ir atgriezis ar Bauslības un Evaņģēlija pasludinājumu.

Tas nebija nekāds brīnums, ka Pāvils ticības dēļ apcietināts un iekalts važās Romā. No Romas viņš rakstīja savu “līksmo vēstuli” filipiešiem. Tajā viņš arī izvērtēja savu situāciju.

Viņu sagaidīja nāves spriedums vai brīvība. Viņš rakstīja: “Ja dzīvot miesā man ir darba auglis, tad es nezinu, ko lai izvēlos? Mani spiež no abām pusēm; es kāroju atraisīties un būt kopā ar Kristu, kas ir daudz, daudz labāk. Bet jūsu dēļ nepieciešams palikt miesā. Un tādā paļāvībā es zinu, ka palieku un palikšu jums visiem par sekmējumu un ticības prieku.” [Fil.1:22-25]

Nāves spriedums Pāvilam dotu daudz daudz labāku dzīvi. Viņš būtu “kopā ar Kristu.” Tā būtu nevainojama un svēta dzīve. Tas nav kaut kāda veida stāvokli bez zināšanām un sajūtām vienīgi tādēļ, ka Kristus dzīvo. Pāvila dvēsele neaizietu nebūtībā, bet būtu “kopā ar Kristu.” Tādu dzīvi vēlējās Pāvils.

Šāda vēlēšanās ir ticības zīme arī kristietim mūsdienās. Tiesa, Pāvils vēl nebija pabeidzis darbu, kuram Dievs viņu bija aicinājis. Draudzēm joprojām bija nepieciešama viņa sludināšana un pamācības. Tikai tāpēc bija nepieciešams “dzīvot miesā.” Viņš bija mierā ar Dieva gribu.

“Ja man arī jāizlej savas asinis … es priecājos … tāpat arī jūs priecājaties, priecādamies kopā ar mani.” [Fil.2:17-18]