Sūtiet to sūdu čupas ķēniņu dirst!

Tu mūs padarīji par mēsliem un riebekļiem tautu starpā. [Raudu dz.3:45]

Kamēr es liekuļoju, es izrādās biju dievbijīgs, cienījams un visnotaļ perspektīvs pilsonis. Kad nu reiz esmu sācis Dievu bīties pāri par to “ko pasaule par mani padomās”, es izrādos nekrietns dieva zaimotājs. Kad nu reiz Dieva vilkts un aicināts esmu sācis tuvoties patiesībai, es pēkšņi esmu kļuvis atmests pasaulei par apsmieklu.

Vai es patiesi reiz biju cienījams? Īstenībā jau nebiju. Patiesībā es biju vēl lielāks maita kā uz šo brīdi. Vienīgi es to visu rūpīgāk un cītīgāk slēpu, kā rūdīts noziedznieks slēpj nozieguma atstātās pēdas.

Tas ko es reiz darīju, par to pat kauns skaļi runāt un kur nu vēl rakstīt. Kauns pašam… kur nu vēl sašam, kas tagad gan labprāt gribētu zināt kādos īsti grēka darbus, neķītrībās vai noziegumus autors savā atklātības brīdī varētu citiem padalīt pieredzei? Ja gribi, ko atrast, ej pie velna!

Ej, meklē un taujā un rocies tajos pagātnes mēslos tur tu daudz ko varēsi atrast.

Vai es esmu kļuvis labāks? Ne par mata tiesu Dieva priekšā. Vienīgi rupjos un lielos grēkus ir nomainījuši “mazie un nevainīgie” grēki. Grēki, kas vairs nav grēki ikdienas cilvēku izpratnē. Un līdz ar to esmu kļuvis neinteresants apskates objekts pasaules aprunātāju acīs.

Redzi Dieva priekšā jebkura grēka alga ir nāve. Un vislielākā bīstamība pazaudēt dvēseli ir tieši tiem, kuriem nav, nav bijis, nekad vairs nebūs lielo un rupjo grēku. Neīsts svētums, paštaisnība, farizejiskums ir tas no kā Kristiešiem nāktos bīties visvairāk.

Velns jau nav nekāds jefiņš! Un viņš nesnauž … nemiera garam nav pusdienas pārtraukumu, ne atelpas brīžu, ne naktsmiera, kad tas liktos mierā ar kārdinājumiem, uzbrukumiem un citādām nelietīgām viltībām. Tā lai mēs varētu paņemt atvaļinājumu savā svētdzīvē …redzi …nevar!

Ko ta lai mēs nabadziņi darām? Kā ta lai mēs pret vareno velnu cīnāmies? Da ne kā!!! Ķerieties pie Dieva un sūtiet to sūdu čupas ķēniņu dirst!

Ufff… Vai nu tu dzirdi, cik liels zaimotājs, rupeklis un visnotaļ samaitāts cilvēks es esmu kļuvis? Pašu lielo un cienījamo publiski sūtu uz to vietu, kur viņam nemaz vēl neprasās.

Bet gan jau… gan jau būs jāskrien… un tad skaties, ka nesanāk šmuce arī tev, kas esi blakus tam… tam ar pārpārim pierīto kuņģi …to pierīto ar svēto asinīm.

Ja tu nezini kur mukt, paliec uz vietas, tikai negrēko vairāk! Liec savu roku uz muti, Skaties uz mani un skaties uz Krusta Kristu! Redzi, Viņš ir svētais un tāds arī paliks, lai arī tika grēciniekiem pielīdzināts, bet es tīkoju būt grēcinieks, jo patiesi tāds es arī esmu.

Un kas gan var dot lielāku iepriecu, kā būt patiesībā … būt Kristū.