:: e – BAZNICA ::

Kam mana sirds, tā bēdajies [426]

Kam mana sirds, tā bēdajies, Kam gribi tik daudz raizeties,
Ko ēst un ģērbties būs?
Uzticies savam Dievam vien, Tas gāda vēl šo pašu dien’.

Gan viņš zin tavu trūkumu, Gan viņš zin tavu nespēku;
Viņš ir tas bagats Kungs,
Kam zem’ un debess padodās; Tas tevi bēdās neatstās.

Mans Dievs un Tēvs tu esi vēl, – Vaj tev nav sava bērna žēl,
Tu mīļa tēva sirds?
Es esmu nabags zemes-tārps, Bet tomēr tavu roku darbs.

Dažs bagats aplam lepojās, Uz savu mantu palaižās;
Es Dievam uzticos:
Lai esmu nabags, – man netrūks, – Tam dievsgan būs, tas Dievu lūgs!

Kas Eliju uztureja, Kad lietus visai nelija
Un zemē bija bads?
Atraitne tāļā svešumā, Pie kuras Dievs to sūtija.

Uz nāvi Dan’jels tapa vests, Iekš bedres lauvām priekšā mests,
Lai tie to saplēstu;
Viens eņģels viņam palīdzējs, Tiem zvēriem rīkli aizturejs.

Ēģiptes zemes cietumā Bez vainas Jāzeps guleja, –
Dievs viņu izvadijs.
Viņš lielu godu piedzīvojs Un tēv’ un brāļus uzturejs.

Tāpat Dievs augstais izpestijs Tos vīrus ceplī visus trīs
Ar savu stipru rok’:
Redz, eņģels viņus pasargajs, Tās uguns liesmas dzisinajs.

Tik spēcigs tu vēl tagadiņ, Kā tu, Dievs, bijis allažiņ,
Uz tevi stāv mans prāts.
Ak svēti manu dvēselit’, tad būs man gan jebkuru brīd’!

Mans prāts še godu nemekle, Nedz mantu šinī pasaulē,
Bet mantu debesīs,
Ko tu man, Jezus, sataisijs, Ar savu krustu nopelnijs.

Viss, kas vien šeitan mums var kļūt, Zelts, sudrabs un kas vēl var būt,
Viss mūsu krājumiņš,
Tas ilgu laiku nepaliek Un dvēs’lei nedod īstu priek’.

Tev, mīļais Jezus, pateicu Par tavu lielu mīlibu,
Ko tu man parādijs;
Pie tevim gribu pastāvēt Un dvēseli tev pavēlēt.

Ak Dievs, mēs tevi slavējam Par visām tavām dāvanām
Un lūdzam sirsnigi:
Dod sagaidīt to svēto laik’, Kur mums būs redzēt tavu vaig’.