Kristieši viens ar otru ir cieši saistīti

Noklausies šo e-publikāciju

“Man bija daudz prieka un apmierinājuma par tavu mīlestību, ka tu, brāli, esi atspirdzinājis svēto sirdis!” [Flm.1:7]

Tu esi dāvājis man lielu prieku un mierinājumu, Pāvils raksta Filemonam. Par kādu prieku apustulis runā? Kādu labdarību Pāvils bija saņēmis, ka tik sirsnīgi pateicās?

Atbilde ir neparasta, jo šajos vārdos nav minēts, ka Filemons Pāvila labā būtu veicis kādu darbu. Redzot tik sirsnīgu apustuļa pateicību, būtu loģiski domāt par dāvanu vai pakalpojumu, ko Pāvils saņēmis. Tomēr tā nebija. Pāvils ļoti priecājās par to, ko Filemons bija darījis citiem kristiešiem.

Filemons bija atspirdzinājis kristiešu sirdis. Viņš bija izrādījis tādu kristīgu attieksmi un sirdsprātu, ka viņi saņēma gan iepriecinājumu, gan stiprinājumu. Un Pāvils priecājās tā, it kā pats to būtu saņēmis.

Kristieši viens ar otru ir cieši saistīti un sader kopā – gluži kā viena miesa. Kas attiecas uz vienu ķermeņa daļu, attiecas uz visu ķermeni. “Kad viens loceklis cieš, tad visi locekļi cieš līdzi; vai, kad viens loceklis top godāts, tad visi locekļi priecājas līdzi” [1.Kor.12:26].

Vai tu spēj iedomāties Pāvilu Romas cietumā? Par spīti savām važām viņš bija priecīgs. Kāpēc apustulis priecājās? Viņš bija uzzinājis par kristīgu brāli tālumā, Mazāzijā, Kolosā, un šis brālis citiem brāļiem bija dāvājis bagātīgu garīgu mierinājumu un stiprinājumu.

Apustulis bija tik ļoti līksms un priecīgs, it kā pats būtu saņēmis spēku un spirdzinājumu, ko Filemons bija sniedzis šiem nepazīstamajiem kristiešiem.

Es ticu svētai kopībai,
Ko neredz pasaule:
Kad brāļa sāpes dzirdi,
Tas nospiež tavu sirdi.

Bet priecāties vien varam,
Kad kopā vienā Garā
Viens otru atbalstām.