Jēzus mācekļu ticībai ir jātiek pārbaudītai un vingrinātai

“Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks.” [Jņ.16:20-21]

Šodienas evaņģēlija tekstā Jēzus saviem mācekļiem parāda, kā viņu ticībai ir jātiek pārbaudītai un vingrinātai, un tādējādi stiprinātai un saglabātai, līdz viņi nonāk mūžīgā priekā. Veids, kā tas notiek, ir tāds pats, kā ticība iesākumā rodas un piedzimst. Jēzus saviem mācekļiem saka: “Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā.” Dievišķas – nevis pasaulīgas – bēdas ir ceļš uz ticības prieku šai dzīvē. Citādi nevar būt. Patiesa ticība nav visu Bībeles patiesību pasīva ievērošana. Jo to var izdarīt pat cilvēks, kuram nav salauzta sirds. Patiesa ticība ir dievišķs spēks, ko rada Svētais Gars, lai mierinātu Kristum piederīgos visos sirdsapziņas satraukumos par grēku, Dieva dusmām, nāvi, tiesas dienu un elli. Tas ir tas spēks, ar kuru cilvēks piedzimst no jauna, kad mīlestība pret grēku tiek izravēta no viņa sirds, kad viņa sirds tiek šķīstīta un atjaunota un kad viņa sirdī tiek ielieta mīlestība pret Dievu un saviem tuvākajiem.

Šīs brīnišķīgās pārmaiņas nevar notikt nevienā cilvēkā, kamēr vien viņš jūtas ērti savos grēkos. Kristus salīdzina patiesas ticības prieka piedzimšanu cilvēka sirdī ar bērna fizisku piedzimšanu, sakot: “Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks.” Tāpat ir ar ticības prieku. Bez patiesām grēknožēlas radītām dzemdību sāpēm ticība nenāk pasaulē. Kā saka Dievs, – ja patiesa ticība ar savu debesu prieku nonāk cilvēka sirdī, cilvēkam vispirms ir “jāatzīst un jāsaprot, cik ļauni un bēdīgi ir tas, ka tu esi atstājis To Kungu, savu Dievu, un ka tev nav vairs pret Mani bijības!” [Jer.2:19] Cilvēks, kurš ir grēknožēlas pilns un bēdīgs par saviem grēkiem, nevar nopelnīt neko no Dieva, jo neviens cilvēks, kāds viņš ir pēc savas paša dabas, nevar patiesi ticēt. Tikai tas, kuru biedē viņa grēki, var patiesi pieķerties Kristum ticībā.

Diemžēl ir daudz tādu, kuri vēlas būt ticīgi kristieši, bet viņiem nav nopietnu skumju un nepatikas pret viņu grēkiem. Viņi neapzinīgi rīkojas savā darbā, bet dažkārt izmanto negodīgumu vai, ja rodas grūtības, pat melo. Viņi ir neslavas cēlēji, labprāt runā par tuvāko ļaunu aiz muguras vai bez mīlestības rīkojas pret viņu. Viņi pieskaņojas tukšajai pasaulei, slepeni pieķeras mamona dievam, uzskata savu godu par savu augstāko mērķi, meklē ceļu uz noteiktām kaislībām, lolo nešķīstas vēlmes, iesaistās skaudībā un naidā un paliek ienaidā pret tiem, kas viņus aizskar. Šad un tad viņi par to visu sirdsapziņā piedzīvo zināmu nemieru, bet viņi viegli pārliecina sevi, ka tas ir tikai vājums un viņi joprojām var stāvēt kopā ar Dievu žēlastībā. Viņi nomāc savu satraukumu un mēģina pēc iespējas ātrāk izmest šo lietu no prāta.

Kā gan tie, kas mētājas starp Kristu un Beliāru, var iedomāties, ka viņi joprojām atrodas patiesā ticībā? Tas nāk no tā, ka viņiem ir ticība, kas nav dzimusi patiesās bēdās par saviem grēkiem. Viņu nožēlojamā ticība drīzāk ir iedomas, kas nepārvar ne kārdinājumus, ne nāvi. Viņu ticība ir pat bīstamāka nekā atklāta neticība.