Nozīmīgākais bauslis un Kristus

“[..] kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā? [..] Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” (Mt.22:36, 42)

“Ticības paklausība” ir šīs svētdienas temats. Īstai kristietībai ir piederīga gan ticība, gan paklausība. Un īstā paklausība nāk no ticības.

Nupat lasītajā tekstā mēs redzam divus vissvarīgākos jautājumus, kurus vien var uzdot. Pirmais no tiem attiecas uz Dieva gribu. Tas ir vissvarīgākais, ko Dievs no mums pieprasa un kas mums vispirms ir jāatceras. To, ka šis jautājums ir svarīgs, apjēdz teju visi cilvēki. Ja cilvēki kaut mazliet tic Dievam, viņi mēdz saprast, ka noteikšana ir viņam, nevis mums. Un ka nav ieteicams mēģināt rīkoties pretēji viņa gribai.

Jēzus sniedza atbildi, ko laikam mums visiem reiz ir nācies iemācīties kā kopsavilkumu Dieva bauslībai: “Mums jābūt tiem, kas mīl Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu.” Šī atbilde varēja patikt ikvienam dievbijīgam jūdam. Tie, kas Jēzum uzdeva jautājumu, varbūt bija gribējuši iegūt kaut ko, lai viņu apsūdzētu, taču ar viņa atbildi tie kļuva pilnībā apmierināti. Marks stāsta, ka rakstu mācītājs sacīja: “Pareizi, Skolotāj, [..] tas ir vairāk nekā visi sadedzināmie un citi upuri.” Attiecībā uz vislabāko un vissvarīgāko bauslībā nebija nekādas atšķirības starp Jēzu un jūdiem.

Bet tad Jēzus pie tiem vēršas ar pretjautājumu: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Šim jautājumam ir saistība ar iepriekšējo. Tas var atmaskot ārkārtīgi dziļu atšķirību izpratnē par ceļu pie Dieva. Jūdiem bija pašsaprotams, ka tā ir bauslība. Tas, kas ievēro bauslību, varēs dzīvot. Taču Jēzus visā savā sludināšanā parādīja, ka ikviens, kas bauslību uztver visā nopietnībā, tās priekšā patiesībā stāv notiesāts un atmaskots. Viņš ir vainīgs savu straujo vārdu un nešķīsto domu dēļ, savas piesardzīgi normētās laipnības un savu daudzo tukšo vārdu dēļ. Tālab jautājums par Kristu kļūst tik svarīgs.

Rakstu mācītāji atbildēja: “Viņš ir Dāvida dēls.” Tieši to tik daudzi atbild mūsdienās. Proti, Jēzus bija cilvēks, jūdu pravietis no sena karaļnama, vieds bauslības skolotājs un spožs paraugs, kas mums mācīja, ka mīlestība ir vissvarīgākā lieta. Ja tas būtu viss, tad Jēzus būtu zīmogs uz tiesas sprieduma, kas pasludināts mūsu lietā. Tad viņam būtu vajadzējis parādīt, kādiem mums visiem nāktos būt un kādi mēs būtu varējuši būt, bet neesam.

Par laimi, viņš ir kaut kas vairāk. Dāvids viņu sauc par Kungu, manu Kungu. Dāvids viņam piešķir Dieva vārdu. Un pilnīgi pamatoti. Dievs mums nav devis tikai savu bauslību ar vislabākajiem no visiem baušļiem. Viņš mums ir devis arī savu Dēlu – bauslības piepildījumu. Kristus ir mūsu grēku izpirkšana, taisnība no Dieva.

Laimīgs ir tas, kas spēj pareizi atbildēt uz šiem abiem jautājumiem!