Būt līdzcietīgam un žēlsirdīgam pret tuvāko

“Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs.” [Lk.6:36]

Dieva žēlastība, kuru bauda kristietis, ir pirmā lieta, kurai būtu jāmudina viņu būt līdzcietīgam un žēlsirdīgam pret savu kļūdās, grēkā un slāpēs dzīvojošo tuvāko. Šī iemesla dēļ mūsu šodienas Svēto Rakstu tekstā Jēzus savu aicinājumu “esiet līdzcietīgi un žēlsirdīgi” pamato ar Debesu Tēva līdzcietību un žēlsirdību. Tas, kurš ir īsts kristietis, Dieva svētīts bērns, par tādu nekļuva savu nopelnu dēļ, bet gan tikai pateicoties Dieva neizmērojamajai līdzcietībai. Jo, ja Dievs būtu tikai taisnīgs, bet nebūtu žēlsirdīgs, neviens netiktu izglābts. Tā kā uz kristieti arī joprojām attiecas Dieva žēlastība, viņš nevar apgalvot, ka viņš ir labāks par tiem, kam nav Dieva žēlastības un kas joprojām atrodas grēku muklājā. Tā vietā viņam jāatzīst, ka, kaut arī ir lielākais no grēciniekiem, Dievs viņu ir pieņēmis un vienīgi no žēlastības Kristus dēļ padarījis viņu par Savu bērnu. Tas, kurš domā, ka ar kādiem citiem līdzekļiem var kļūt par kristieti, vēl nav kristietis. Būšanu par kristieti nekad nevar atdalīt no būšanas līdzcietīgam. Lai arī kādas citas pazīmes ir atrodamas kristietī, tās nav spēkā, ja viņam trūkst līdzcietības un žēlsirdības. Viņš var būt vājš zināšanās, vājš pasaulīgo tieksmju pārvarēšanā, vājš savas uzvedības savaldīšanā un vājš pārliecībā, tomēr viņš var ticēt. Bet nav iespējams, ka Dieva žēlastība būtu uzaususi cilvēkā, kurš ir bez līdzcietības.

Ikviens, kurš piedzīvojis Dieva bezgalīgo mīlestību Kristū, zina, ka viņa grēki ir piedoti un ka vienīgi no Dieva žēlastības viņš ir padarīts par Dieva svētīto bērnu. Šīm zināšanām ir jāizmaina un jāmīkstina šā cilvēka sirdi. Piedzīvojot Dieva žēlastību, akmeņainā sirds top jutīga un dabiskā spītīgā izturēšanās kļūst padevīga. Caur Dieva žēlsirdību, cilvēks, kas pēc savas dabas ir nežēlīgs, kļūst līdzcietīgs, kas ir ļoti atturīgs kļūst atvērts katram pārbaudījumam, nocietinātā dvēsele tiek pārveidota par vaskam līdzīgu mīkstumu; lauva tiek pārveidots par jēru.

Kristietis zina, ka Dieva žēlastības dēļ viņš netiks notiesāts. Tāpēc viņš nevar bez mīlestības spriest par savu tuvāko, kas ir tāds pats grēcinieks kā viņš. Kristietis arī zina, ka Dieva žēlastības dēļ viņš nav nosodīts. Tāpēc viņš nevar nosodīt otru grēcinieku. Kristietis saprot, ka Dieva žēlastības dēļ visi viņa grēki ir piedoti. Tāpēc viņš nevar palikt neizlīdzis ar tiem, kuri ir grēkojuši pret viņu. Kristietis saprot, ka no Savas neizmērojamās žēlastības Dievs viņam deva Savu dārgo Dēlu, taisnību, debesis un mūžīgo dzīvi. Tāpēc viņš nevar aizvērt sirdi un roku izslāpušajam tuvākajam. Kristietis zina, ka nepaiet ne mirklis, kurā viņš no jauna nesadusmo Dievu ar saviem grēkiem. Tāpēc viņam ik brīdi nepieciešama Dieva līdzcietība un žēlsirdība, un viņš to bagātīgi izbauda. Šī iemesla dēļ viņa sirds vienmēr ir kā salauzts trauks, un viltus drosme viņu nepārņem. Viņš vairs nevar būt nepiekāpīgs pret savu tuvāko. Maigums mīt viņa dvēselē un neļauj viņam otru tīši provocēt vai apbēdināt. Viņš drīzāk sāpinātu sevi nekā ievainotu otru. Pat pasaule var viegli pamanīt, ka kristieši nav atriebīgi; tā vietā viņiem sirdī ir laba griba pret visiem.

Ja kristietis ļauj sev nonākt līdz cietsirdīgam spriedumam, viņš ļoti ātri iekšēji sajūt, cik ļoti viņš ir grēkojis un tad nokaunas par sevi. Ar grēknožēlu viņš nāk pie Dieva un izsūdz to, kā viņš ir padarījis sevi par Dieva žēlsirdības necienīgu. Viņš pazemīgi lūdz pēc žēlsirdības no jauna, un tad nopietnāk un rūpīgāk pieskata savu ļauno sirdi. Nemaldināsim sevi! Ja mēs esam kristieši, mēs esam Dieva bērni un tad vēlamies vērst savu prātu uz Debesu Tēvu un izrādīt līdzcietību un žēlastību savam tuvākajam. Ja mēs to nedarām, tad vēl neesam kristieši. Kā Kristus saka: tas, kuram ir daudz piedots, tas arī daudz mīl.