Nāve nav visu lietu beigas

“Un Jāzeps ņēma miesas, ietina tās tīrā audeklā un ielika tās savā jaunajā kapā, ko viņš bija izcirtis klintī, un viņš pievēla lielu akmeni pie kapa durvīm un aizgāja.” [Mt.27:59-60]

No Lielās piektdienas līdz Lieldienu rītam Jēzus gulēja kapā. Domāsim arī mēs par šo brīdi.

Bībele liecina, ka Jēzus tika pārbaudīts visādos veidos – gluži tāpat kā mēs [Ebr.4:15]. Tā ir tiesa. Cilvēkam ir lemts vienreiz mirt un tikt apglabātam [Ebr.9:27].

Par savu nāvi, apbedīšanu un kapu neviens cilvēks labprātīgi nedomā. Vairums ļaužu šādas domas raida prom, vienlaikus tomēr labi apzinoties, ka reiz pienāks arī “mana stundiņa” un mani guldīs kapā.

Tādēļ ir svētīgi apzināties, ka arī šajā ziņā Jēzus man ir gājis pa priekšu. Jā, pats Dieva Dēls ir gulējis kapā un – kā senatnē mēdza teikt – “iesvētījis mūsu kapu”.

Tādēļ pār ikviena ticīga cilvēka kapu spīd cerības gaisma:

Dieva Dēls tika pārbaudīts arī nāvē. Bet gluži kā Jēzus nevarēja palikt kapā un trešajā dienā augšāmcēlās, tāpat Viņš augšāmcels arī visus Savus ticīgos.

Tomēr Bībele apgalvo, ka ne visi cilvēki pieredzēs fizisku nāvi. Tie, kas pastardienu sagaidīs, būdami dzīvi, kopā ar visiem nāvē iemigušajiem tiks pacelti Viņam pretī [1.Tes.4:15]. Tā ir arī mūsu lielā cerība.

Taču, ja Tā Kunga atnākšana norisināsies vēlāk, arī mums būs jāpiedzīvo guldīšana kapā. Tāpēc liksim pie sirds šo svētīgo domu: Jēzus mūsu kapu ir svētījis.

Nāve nav visu lietu beigas, jo reiz pār mums uzausīs augšāmcelšanās rīts, kas ikvienam ticīgajam būs dzīvība un svētība.