Ciešanas ir labākā dāvana
Noklausies šo e-publikāciju“Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi… Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirdis priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” [Jņ.16:21–22]
Ikvienas bēdas ir līdzīgas dzemdībām, kurās jaunais cilvēks piedzimst, turpretī vecais – mirst. Jo ticība un Vārda pieminēšana šādos pārbaudījumos pieņemas spēkā.
Ja kādam jāsastopas ar nebrīvi vai zobenu, mēri vai nāvi, viņam jāsaka tā: redzi, tagad es ciešu dzemdību sāpes; man jāpaliek nelokāmam un jāgaida, līdz Dievs mani no tām atraisīs; man šīs sāpes jāpacieš, līdz piedzimšana būs notikusi.
Šis ir lielais ticības darbs – izturēt sāpes; taču nav cita ceļa, kā tikt tām pāri. Šī dzīve nevar būt nekas cits, kā viens vienīgs naids pret veco cilvēku un ilgas pēc jaunas dzīves – jaunajā cilvēkā.
Evaņģēlijs ir Vārds, kas rada nevis tādus bērnus, kam jāpaliek tuksnesī, bet jaunekļus un jaunavas, kuri var doties laulībā, tas ir – mācīt un radīt jaunus garīgus bērnus.
Kā saka, dodot gūtais ir neatņemams – lūk, arī Dieva dāvātais prieks ir neatņemams.
Mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību, izturība – pastāvību, pastāvība – cerību, bet cerība nepamet kaunā.
Ak parādiet jel man kādu sievu kas būtu noskumusi dzemdējot. Vismaz manējā-nē.