Rūpes, kas apdraud ticīgo

Kas sēts ērkšķos, ir tas, kas vārdu dzird, un šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība nomāc vārdu, un viņš nenes augļus (Mt.13:22).

Kad Kristus runā par to, kas nomāc Dieva vārda labo sēklu, kura izdīgusi sirdīs, Viņš piemin pasaules rūpes, bagātības viltību un dzīves baudas. Viņš nepiemin atbaidošus grēkus un noziegumus, nekrietnību, zādzību vai krāpšanu, kas vestu cilvēkus pazušanā. Nē, Viņš apgalvo, ka dvēseles pazušanu izraisa Dieva vārda nomākšana cilvēka sirdī. Te mēs redzam, ka citādi nekaitīgās pasaules lietas var ne tikai pāraugt alkatībā, bet arī izraisīt nāvi. Tas ir ļoti zīmīgs teksts.

Godīgs kristietis noraizējies vēro, ka viņš nav brīvs no pasaulīgām raizēm un jautā: “Vai es joprojām dzīvoju savu dzīvi Dievā? Vai manas pasaulīgās rūpes nenesīs man nāvi?” Ievēro Kristus atbildi: nāvē ved labās sēklas nomākšana sirdī.

Kad un kā tas notiek? Atbilde: labā sēkla ir Dieva vārds, kas sākusi augt, tāpēc, pirmkārt, ir jāpārdomā, ko tas rada cilvēka sirdī. Dieva vārds ir gan bauslība, gan Evaņģēlijs, tāpēc Dieva vārda paveiktais darbs ir divējāds. Bauslības darbs ir sirds pamodināšana un satriekšana! Un, kad tas notiek un mūsu sirds iepazīst grēku, tad visa pasaule mums kļūst par šauru un bauslība mūs dzen un vajā, lai mēs meklētu pestīšanu un mieru Kristū.

Arī pat pēc ticības nākšanas mums ir jādzīvo ikdienas grēknožēlā, jo mēs nevaram dzīvot līksmi un brīvi savos grēkos kā pasaule, kas padota visiem vējiem. Mums ir jātop Gara pārmācītiem, disciplinētiem un krustā sistiem, jo mēs vienmēr apzināsimies savus grēkus, tāpēc ticība mums arvien sagādās lielas pūles un Kristus mums būs dārgs un neaizvietojams.

Tas ir gan bauslības, gan Evaņģēlija darbs. Evaņģēlija īpašais darbs ir tas, ka satriekta dvēsele iegūst mieru Kristū un saņem dzīvību, mierinājumu un prieku no Evaņģēlija, no kura gūst arī jaunu mīlestību, kas izpaužas priecīgā, vienkāršā ticības apliecībā un labdarībā. Īsi sakot: atgriešanās, ticība un svētdarīšana ir Dieva vārda darbs cilvēka sirdī.

Kad tas ir skaidrs, tad ir viegli saprast, kā šīs pasaules rūpes, bagātība un dzīves baudas nomāc labo sēklu. Tas notiek tad, kad tavas domas ir pilnas ar rūpēm – vienalga, vai tās ir bēdas par nabadzību, prieks par labklājību un apmierinājums pārticībā. Tava sirds visās rūpēs kļūst tik ļoti savažota, piepildīta un pārņemta ar pasaulīgām lietām, ka visas šīs domas nostumj malā rūpes par žēlastību un draudzību ar Dievu.

Un pēc kāda laika Dieva vārds vairs neatstāj nekādu iespaidu uz tavu sirdi, grēks tevi vairs neuztrauc un nedara nožēlas pilnu. Grēks tev kļūst gandrīz vai nemanāms un šķiet tikai nieks, jo svarīgākas tev ir citas raizes, citas bēdas un citi prieki. Tev nav laika sevi nodarbināt ar kādām dziļākām garīgām raizēm. Tev tas nav vajadzīgs, jo tev ir dziļš pasaulīgs laimes pamats. Tev ir bieza, mīksta un pūkaina gulta – tava pasaulīgā laime!

Tādēļ tu vienmēr paliec stiprs un drošs savā ticībā un savā sirdī netopi satriekts un raižpilns savu grēku dēļ. Grēki, kas tevi iepriekš satrauca, tagad var pastāvēt netraucēti, un tu par tiem neuztraucies, bet maz pamazām sāc tos attaisnot un aizstāvēt. Tādējādi bauslības darbs tiek nomākts un tava sirdsapziņa tiek iemidzināta un apcietināta.

Bet – kāds gan labums no tavas ticības, kad bauslība ir zaudējusi savu spēku pār tevi un grēks vairs nespēj tevi satriekt un padarīt nožēlas pilnu? Kāds labums no Kristus un Evaņģēlija? Tā kļūst vienīgi par senu mācību tavā prātā un tavā mutē. Tu esi to iemācījies, bet tā tev vairs nepalīdz.

Jo, kur bauslība nerada sirds satriektību un nāvi, tur Evaņģēlijs nedod spēku un dzīvību. Tādēļ tu nepiedzīvo ne īstu sirds satriektību, ne arī īstu prieku un spēku Tai Kungā. Bet, ja tu to neatzīsti un turpini lepoties ar Evaņģēliju, tad tevī rodas biedējoša liekulība, kas pilnībā apcietina un apslāpē pēdējo žēlastības darba dzirksti.

Tādas sirdis ir līdzīgas slideniem, gludiem un cietiem oļiem, kas noplicināti krastmalas viļņos un smiltīs. Kad sirds ir tikusi nogludināta un noplicināta ar vētrainām pasaules rūpēm no vienas puses un ar liekulīgu Dieva vārda lietošanu no otras, tad galu galā sirds kļūst tik cieta un slidena, ka nekas to vairs nespēj ietekmēt. Un tomēr reiz tā bija sirds, kas bija atvērta Gara žēlastībai. Reiz tā dziļi juta grēku, bet vēl dziļāk Kristus žēlastību. Tagad šo debesusēklu ir nomākuši šīs pasaules ērkšķi.

“Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls!” (Jes.14:12).