Kas tur mirst pie krusta koka?

Noklausies šo e-publikāciju

“Bet pie Jēzus krusta stāvēja Viņa māte, Viņa mātes māsa, Marija, Klopas sieva, un Marija Magdalēna.” [Jņ.19:25]

Mātes laimīgākā diena, kad viņa piedzīvo, ka viņas bērns ir sasniedzis to, pēc kā tiecies. Mātes lepnums, kad viņas dēls tiek paaugstināts citu cilvēku starpā. Mātes kauns un negods, ka viņa izaudzinājusi tādu dēlu, kas tiek nicināts, nievāts, izsmiets un visas sabiedrības atstumts.

Vai kāda māte varētu palikt mierā, kad viņas bērniņam kāds dara pāri? Vai mātei lai nelūstu sirds pušu, kad viņas mīļo puisīti moka? Vai māte var mierīgi noskatīties, ka viņas dēls tiek aukstasinīgi noslepkavots? … pie tam ne par ko – kaut kādu reliģiozi-politisko intrigu dēļ! Kas spēj skatīt to, ko pie krusta redzēja Mirjama?

Mēs zinām un pazīstam Jēzu Kristu – patiesu Dievu un patiesu cilvēku, kā Dieva vienpiedzimušo un savas mātes pirmdzimto.

Un Marijai nāktos vairāk par visiem zināt kas tiek sists krustā; pieminēt to, kas ir viņas bērna Tēvs, atceroties, kā bērns tapa ieņemts un kā pēc dzimšanas brīnišķīgi pasargāts no masveida bērnu izkaušanas. Vai gan viņa nebija paturējusi savā sirdī sava padsmitnieka teikto (Lk.2:48-49): “… nezinājāt, ka Man jādarbojas Sava Tēva lietās…”? [nu skaidrs, ka ne jau audžutēva – Jāzepa, bet Tā Kunga Dieva lietās].

Bija, bija… viss viņai bija zināms, taču vai tas lai spētu mazināt zaudējuma sāpes? Vai abas pārējās, pie krusta esošās Marijas, varētu ar savu līdzjūtību kompensēt viņas zaudējumu – dēla nāvi? Nē, – nevar! Vai dēla domu-biedri (mācekļi) iespēs šinī situācijā ko līdzēt? Nē, tie arī, – nevar. Viņu ilūzijas tiek sagrautas notiekošās realitātes priekšā. Tie tik vien var, kā vaimanas vērst pret debesīm […ak Dievs, kamdēļ tas viss tā pie mums notiekās?].

Velns un pasaule triumfē. Reliģiozā kliķe ir panākusi savu.
Valdība piekāpjas sakūdītā pūļa(vairākuma) viedoklim. Pilāts, mazgā savas rokas nevainībā (izvēlas palikt savā vadošajā amatā, par tikko nodotās likumības cenu). Karavīri savas sirdsapziņas šaubas var slāpēt aiz pienākuma apziņas (vai uztur savu morāli ar bravūru).

Katrs pilda savus amata (vai velna piespēlētos) pienākumus, aizmirstot, savu cilvēcisko būtību. Nē, katrs piepilda savu cilvēcisko būtību, nespējot pilnībā izpildīt savas amata (uzticētās lomas) prasības. Tikai no debesīm nākušais stingri paliek savā īstajā vietā kā pienaglots (vārda tiešā nozīmē); Tikai Viens tā visa vidū redz pilnu visa notiekošā ainu; tikai viens patur skaidru saprātu, sakot: “Māte, redzi tavs dēls…” (Jņ.19:26-27)

Kas tur mirst pie krusta koka?
Kam tiek pienaglota roka?
Viens redz vienu, cits redz citu,
Vai tas maina krustā sistu?