Kristus Valstība uz zemes

“Bet Tas Kungs sacīja Samuēlam: “Neskaties uz viņa ārējo izskatu, nedz uz viņa garumu, nedz uz viņa augumu: viņu Es neesmu izraudzījis, jo Dievs neskatās tā, kā redz cilvēki; cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.”” [1.Sam.16:7]

Kristīgās baznīcas ir redzamās draudzes, kurās tiek sludināts Dieva Vārds un tiek pasniegti svētie Sakramenti. Šajās baznīcās ir sastopami ne tikai patiesi kristieši, bet arī viltus kristieši un liekuļi. Šādas draudzes, kas sastāv no dievbijīgiem un bezdievīgiem, sauc par “baznīcām” tikai tēlainā jeb pārnestā nozīmē. Nosaukums attiecas tikai uz patiesajiem un dievbijīgajiem kristiešiem, tāpat kā lauku sauc par “kviešu lauku” tajā esošo kviešu dēļ, kaut tur kopā aug gan kvieši, gan nezāles.

Kristīgā Baznīca, kas ir Kristus Valstība uz zemes, ir visi tie cilvēki, kuri ir pieņēmuši Kristu kā savu Ķēniņu un kurus pats Kristus pārvalda kā Ķēniņš, kuri Viņam tic no visas sirds un kuri tādējādi ir patiesi kristieši. No tā top skaidrs, ka Baznīcu šī vārda pareizā nozīmē nevar ieraudzīt un saskatīt. Tā ir neredzama. Tāpēc mūsu ticības apliecības trešajā artikulā ir teikts:

Es ticu uz Svēto Garu; vienu svētu kristīgu Baznīcu, svēto biedrību.

Kam cilvēks tic, to viņš nevar redzēt. Cilvēks, protams, var redzēt cilvēku kopību, ko sauc par kristīgo baznīcu, bet pareizo Baznīcu, kas sastāv tikai no patiesajiem kristiešiem, nevar redzēt. Patiesie kristieši, kas veido Baznīcu, nav neredzami gari, bet gan redzami cilvēki. Tomēr neviens cilvēks nevar noteikt, kurš draudzē pieder patiesajai Baznīcai. Nekas viņus vizuāli neatšķir no viltus kristiešiem.

Saskaņā ar mīlestības likumu, ikviens, kas ārēji uzskata sevi par kristieti, tiek uzskatīts par patiesu kristieti. Tomēr cilvēks nevar būt pārliecināts, ka ikviens no viņiem ir patiess, no augšienes piedzimis kristietis. Pēc savas miesīgās būtības visi cilvēki vēlas ticēt redzamajam, nevis neredzamajam; viņi vēlas tikt pārliecināti ar to, ko viņi var saskatīt. Jūdi neko negribēja zināt par neredzamo Mesijas Valstību. Vēlāk kristīgajā vēsturē vēlme pēc redzamas baznīcas noveda pie pāvesta amata nodibināšanas. Mūsdienās to pašu vēlmi var atrast tā sauktajā Protestantu baznīcā*. Mācība, ka Kristus Baznīca pareizajā nozīmē ir neredzama, tiek uzskatīta par entuziasmu, un tie, kas nevēlas šādi ticēt, aicina mūs: “Ej prom no savas neredzamās sapņu draudzes! Nē, tā nav neredzama! Skaties! Šeit ir Kristus! Un arī tur ir Kristus!”

Lai cik gudrs un prātīgs cilvēks būtu, viņam nekad neizdosies padarīt Kristus Baznīcu par redzamu priekš miesīgajām acīm. Joprojām nav iespējams pilnīgi droši pateikt, vai kāds ir vai nav kristietis. Privilēģija pazīt un redzēt tos, kas pieder Tam Kungam, ir tas, ko Tas Kungs ir paturējis tikai Sev. Tāpēc Svētie Raksti mūs māca: “Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” [1.Sam.16:7], “Tas Kungs pazīst savējos” [2.Tim.2:19] un: “Es zinu, kurus esmu izredzējis” [Jņ.13:18]. Ne cilvēks, ne eņģelis nevar noteikt, kuri no cilvēkiem ir šie Dieva izredzētie. Pēdējā dienā Kristus kā Baznīcas Kungs atklās Sevi visiem cilvēkiem un eņģeļiem, un tikai tad Viņš atklās visiem savu Baznīcu acīm redzamā veidā, uzpostu kā līgavu, kas rotāta savam vīram.