Ikvienam kristietim ir jānošķiras no pasaules

Noklausies šo e-publikāciju

“Un nepaliekat šai pasaulei līdzīgi, bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais, un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” [Rom.12:2]

Daudzi, kas sevi sauc par kristiešiem, ar prieku piekrīt tam, ka sludinātājam nav pareizi būt pasaulīgam. Viņi saka, ka sludinātājam nevajadzētu iet uz sabiedriskām izpriecu vietām, piemēram, krodziņiem un teātriem, kur pulcējas visdažādākie cilvēki, kur mudina uz visādiem grēkiem un kur tiek nicināta pieticība. Viņi uzskata, ka sludinātājam nav pareizi uzstāties un dejot, ģērbties ārišķīgi un veicināt izšķērdību savā mājsaimniecībā. Īsāk sakot, viņi uzstāj, ka “garīgam cilvēkam” ir jānošķir sevi no pasaulīgā. Tomēr viņi brīdina, ka tik šauras robežas un tik lielu nopietnību nevar prasīt no tiem, kas darbojas laicīgā darbā. Tāds, kurš vēlēsies uzvesties kā tikko aprakstītais sludinātājs, kļūs par apsmieklu, ārēji izliekoties par svēto, būdams liekulis. Šādi priekšstati mūsu dienās ir izplatīti, un tie ir pilnīgi maldi.

Protams, sludinātājam ir grēks būt pasaulīgam, jo viņam vajadzētu būt par piemēru savam ganāmpulkam. Bet tas, kas ir grēks sludinātājam, ir grēks arī katram kristietim. Tāpēc tas ir pretēji Dieva Vārdam, sadalīt kristieti pasaulīgajā un garīgajā. Pasaulīgs kristietis ir nekristietis, cilvēks bez dvēseles. Katram kristietim ir jābūt garīgam, tas ir, svaidītam ar Svēto Garu. Viņam ir jābūt Dieva izvēlētam un Dieva aicinātam atteikties no grēka un pasaules. Katram kristietim tāpat kā sludinātājam ar saviem vārdiem un darbiem jāslavē Tas, kurš viņu ir aicinājis no tumsas savā brīnišķīgajā gaismā. Īsāk sakot, katram kristietim ir jābūt svētam priesterim, kas ir veltīts Dievam, katram kristietim ir jābūt Kristus kalpam un māceklim. Kas to nevēlas, tas nav kristietis.

Mūsu tekstā Pāvila paziņojums “Nepaliekiet šai pasaulei līdzīgi” ir adresēts ne tikai sludinātājiem, bet gan visiem kristiešiem. Ikvienam kristietim, kurš vēlas būt garīgs priesteris, ir jānošķiras no pasaules. Viņš nevar dzīvot mežonīgā un nekārtīgā veidā, piedaloties pasaules veltīgajās un zūdošajās iekārēs. Viņš nevar doties uz vietām, kur pasaule pulcējas, lai kalpotu savam dievam: uz deju zālēm vai bāriem, azartspēļu vai teātra mājām. Viņš nevar atpūsties un izklaidēties tur, kur to dara zaimotāji, viņš nevar pievienoties viņu slepenajām biedrībām. Viņš nevar nodoties pasaules skrējienam pēc krāšņuma un priekiem vai uzvesties kā pasaules bērns: brīvs, nekaunīgs, lepns un muļķīgs. Ar visu savu ārējo uzvedību viņam jāpierāda, ka viņš ir pasaulē, bet nav no pasaules.

Bet Pāvils pie tā neapstājas. Papildus pavēlei: “Nepaliekiet šai pasaulei līdzīgi,” viņš piebilst, “bet pārvēršaties, savā prātā atjaunodamies, ka jūs varat pārbaudīt, kas ir labais, un patīkamais, un pilnīgais Dieva prāts.” Ja cilvēks vēlas būt kristietis, garīgs priesteris, viņam nepietiek tikai ar to, ka viņš ārēji norobežojas no pasaules. Cilvēks joprojām var būt viltus kristietis vai neticīgais pat visnomaļākajā vidē, atstumts no visām pasaulīgajām cilvēku pulcēšanās vietām. Kristietim, kurš patiesi nošķir sevi no pasaules, ir jābūt citam prātam. Pret to, kas iepriecina pasaulīgos cilvēkus, viņam ir jājūt nepatika. Ko pasaule meklē, no tā viņam jābēg. Tas, ko pasaule uzskata par dārgu un iekārojamu, viņam ir jānicina. Tam, ko izbauda pasaule, viņam jābūt pretīgam. Ja pasaule tiecas pēc bagātības, viņam jābūt apmierinātam ar savu nabadzību. Ja pasaule tiecas pēc labām dienām, viņam savas ciešanas Kristū jāuzskata par daudz dārgākām. Ja pasaule priecājas par godību, tad viņam ir jāpriecājas par nicinājumu Kristus dēļ. Ja pasaules lielais mērķis ir garš mūžs, viņam ir jātiecas pēc svētīgas aiziešanas. Tādā veidā Dieva griba, ko pasaule ienīst, kristietim vienmēr jāuztver kā pilnīga un iekārojama.