Par svētību dārgakmeni

““Vai tad tev ir tikai šī viena svētība, tēvs? Svētī arī mani, mans tēvs.” Un Ēsavs pacēla savu balsi un raudāja.” [1.Moz.27:38]

Tādēļ izmantosim svētību, kas pašlaik ir pie mums, un žēlastību, kas mums dota, kad Evaņģēlija gaisma atkal ir atspīdējusi. Vēlāk mēs to pēc savas pašu gribas nevarēsim atgūt – tas atkarīgs tikai no Dieva žēlastības un dāvanas, turklāt Viņš to dod, neklausīdamies cilvēku raudāšanā un kliegšanā, neuzlūkodams viņu pūles un darbus.

Visupirms, es labi redzēju, ka nepelnītā Dieva žēlastība ir ļoti vajadzīga, lai iemantotu gaismu un mūžīgo dzīvošanu, un dedzīgi censtos saprast Sv. Pāvila vārdus: “Evaņģēlijā atklājas Dieva taisnība.” [Rom.1:17] Es ilgi meklēju un klaudzināju, jo vārdi justitia Dei – Dieva taisnība – stāvēja man ceļā; šos vārdus bija ierasts skaidrot tā: Dieva taisnība ir tāds tikums, ar kuru Viņš, pats būdams taisns, nolād grēciniekus. Visi doktori, atskaitot Augustīnu, to skaidroja šādi: Dieva taisnība ir Dieva dusmība. Lasīdams šos vārdus, es ik reizi vēlējos, kaut Dievs savu Evaņģēliju mums nekad nebūtu atklājis; jo kurš gan spētu mīlēt Dievu, kas dusmojas, tiesā un pazudina! Tā es domāju, līdz beidzot ar Svētā Gara atklāsmes palīdzību biju rūpīgāk aplūkojis pravieša Habakuka vārdu (2:4]: “Taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.” Tā sapratu, ka dzīvībai jānāk no taisnības, un saistīju abstractum ar concretum – kā skolās saka, tas ir, saistīju vārdu “taisnība” ar vārdu “taisns”, proti, ka cilvēks Dieva priekšā kļūst taisns ar ticību. Te nu man atklājās visi Svētie Raksti, un Debesis bija atdarītas.

Bet tagad, šajos laikos, mēs šo spožo gaismu redzam pilnīgi skaidri un varam to bagātīgi izmantot. Mēs, diemžēl, noniecinām šo dārgakmeni, šo Debesu dārgumu, un mums tas jau sāk apnikt. Bet, ja mūsu dārgums mums atkal tiktu atņemts, tad gan mēs kliegtu un klauvētu – kā Kristus saka līdzībā par negudrajām jaunavām, Mt.25:11 – taču tas būtu gluži veltīgi. Tādēļ bīsimies Dievu un būsim pateicīgi. Vispirms jau par pamudinājumu jums vajadzētu kalpot mūsu piemēram – mēs esam dzīvojuši nāvē un ellē, un mums nav bijusi dota tik bagātīga svētība, kā jums tagad. Tādēļ raugieties, lai uzcītīgi vingrināties mācībā par svētību un to labi pārdomājat, lai varētu paši paturēt šo mācību un izplatīt to arī citu ļaužu vidū. Mēs esam darījuši to, kas mums jādara.