Virspusēji dievlūdzeji

“Tad Dievs pieminēja Raheli un paklausīja viņu, atverot tās klēpi.” [1.Moz.30:22]

Dievs dod nevis to, ko svētie lūdz virspusēji, savās sirdīs izteikdami vārdos; Tas Kungs ir visspēcīgs Devējs, kas ir ļoti bagāts un dod atbilstoši siržu dziļajām nopūtām. Tādēļ Viņš ļauj, lai lūgšana arvien pieaug spēkā, un tik drīz vēl to neuzklausa. Ja Dievs atbildētu uz pirmo saucienu un lūgumu, tad lūgšana netiktu vairota, bet drīz vien pagurtu un kļūtu vēsa. Tādēļ Viņš vilcinās ar savu palīdzību, un lūgšana dienu no dienas pieaug, kļūdama liela un spēcīga; arī siržu nopūtas kļūst arvien dziļākas un spēcīgākas, līdz izmisums vairs nav tālu; tieši tad lūgšana kļūst īsti dedzīga un spēcīga, kad šķiet, ka nopūtas tūliņ apklusīs.

Ja Dievs mūs uzklausītu nekavējoties, tad lūgšana nebūtu tik dzīva un dedzīga, nopūtas būtu tikai ārējas un virspusējas. Tā mēs neiemācītos ne lūgt, ne nopūsties, ne ilgoties, un nekļūtu par lūgšanas meistariem. Bet tad, kad esi nonācis līdz izmisumam, un sirds, kas ir pārbaudījumu nomākta, domā: ak, nekas man neizdosies, viss jau ir zaudēts; un tomēr vēl palikusi sīka cerības dzirkstelīte, kvēlošs deglis, (Jes.42:3) – tad turies pie tās un esi stiprs. Jo tāda ir cīņa, kuru nākas izcīnīt svētajiem: viņi domā, ka vadzis tūliņ lūzīs, tomēr viņu sirdīs vēl arvien atskan bezvārdu nopūtas. Tad lūgšana kļūst pilnīga un spēcīga.