:: e – BAZNICA ::

Sirsnīga mīlestība pret ticības brāļiem

Brāļu mīlestība jūsu starpā lai ir sirsnīga. Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā. [Rom.12:10]

Te Raksti īpaši runā par savstarpējo brāļu mīlestību Kristū. Un apustulis runā tādā veidā, ka daudzi no mums jutīsies apsūdzēti. Vārds “sirsnīga mīlestība” oriģināltekstā izsaka maigu tēva vai mātes mīlestību uz saviem bērniem, kā arī mīlestību, kāda ir brāļiem vienam pret otru. Apustulis saka, ka visu kristiešu vidū, kas savstarpēji ir brāļi un māsas, jābūt šādai patiesai mīlestībai un sirsnīgai līdzjūtībai, kā tas pienākas saskaņā ar debešķīgo dievbērnību.

Dažiem kristiešiem ir vēsa un atsvešināta attieksme pret ticības brāļiem. Viņi par saviem brāļiem gan neko sliktu nerunā, bet arī neapskauj tos ar sirds mīlestību un neliekas par tiem ne zinis. Šādas attiecības ir ļoti tālas no patiesas brāļu mīlestības. Ja mēs tiešām esam brāļi uz visu mūžību, tad mums vienam otru būtu jāpazīst un jāmīl. Mums jāapskauj brāļi gan priekos, gan bēdās, un tas jādara ar gādību, pacietību un maigumu, kā tēvs vai māte apskauj savus bērnus. Tāda šeit ir apustuļa doma.

Luters piebilst:

“Miesīgas mātes attieksme pret savu bērnu labi māca to, ko draudzīga un brālīga mīlestība dara, cieš un panes attiecībā uz savu tuvāko. Tā pret mums ir izturējies un joprojām izturas arī Kristus, kas visu laiku mūs panes un sirsnīgi par mums rūpējas – par mums, kas esam tik nešķīsti, nepilnīgi, vāji un grēcīgi, ka, šķiet, nemaz neesam kristieši. Bet, neraugoties uz mūsu vājībām, Viņa mīlestība padara mūs par kristiešiem.”

Šai gādīgajai un brālīgajai mīlestībai starp kristiešiem ir dziļš pamats un iemesls, ko vērts pārdomāt. Pirmkārt, Tas Kungs to ir pavēlējis Savā vārdā. Otrkārt, Kristus Savā mīlestībā ir devis mums lielu un iedvesmojošu piemēru. Bet galvenais ir tas, ka mēs visi esam īsti un patiesi brāļi. Mēs esam dzimuši no tā paša Tēva un lemti tam pašam mantojumam.

Kristus ir mācījis mums sacīt: “Mūsu Tēvs debesīs,” tāpēc mums ir ļoti daudz iemeslu mīlēt savus brāļus. Viņi ir mūsu Debestēva bērni un mūsu brāļi. Vispirms mums tie jāmīl sava Tēva dēļ. Un, ja reiz mīlam savus miesīgos brāļus un māsas, kā varam nemīlēt savus ticības brāļus, kuri ir tā paša Debestēva bērni! Mēs ar pilnām tiesībām saucamies par brāļiem un māsām. Atcerieties, ka mums jādzīvo sirsnīgā mīlestībā un līdzjūtībā. “Par visām lietām,” saka Pēteris, “lai jums būtu sirsnīga mīlestība citam pret citu” [1.Pēt.4:8].

“Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā.” Te mēs mācāmies, ka kristiešiem ir ne tikai jāmīl savās sirdīs un jākalpo praktiskās lietās, bet arī savās attiecībās jāparāda savstarpēja cieņa un gods. Apustulis saka, tiem jācenšas citam citu pārspēt savstarpējā cieņā. Tas nozīmē, ka ikvienam vispirms ir jāparāda citiem cieņa un gods.

Un tam jānotiek ne tikai ar ārējiem žestiem, bet ar patiesu cieņu no visas sirds. Apustulis pamudina: “Cits citu uzskatīdami augstāku par sevi” [Fil.2:3]. Ārēja pieklājība bez atbilstošas iekšējas attieksmes nav tas, kas vajadzīgs Dieva bērniem. Bet, ja mums ir pazemība, mīlestība un sirds cieņa, tad saskaņā ar šo tekstu mēs to parādīsim arī savā attieksmē.

Kristieši nedrīkst būt rupji un nepieklājīgi. Nē, tiem jābūt pazemīgiem, pieklājīgiem un gataviem palīdzēt. Atceries, kā Kungs Jēzus Kristus to ļoti skaidri lika saprast Saviem mācekļiem, mazgājot viņu kājas. Proti, ikvienam jābūt tam mazākajam un jākalpo citiem. Pats Sevi Viņš lika par piemēru.

Luters saka:

“Kristus mīlestība un laipnība mūsu sirdīs rada to, ka godājam viens otru Kristus dēļ. Viņš ir manī, un tāpēc es nedrīkstu cilvēku nicināt kādas vājības dēļ. Bet man jādomā šādi: mans Kungs mājo šai niecīgajā traukā un pagodina to ar Savu klātbūtni! Ja pats Kristus manu brāli uzskata par cienīgu un izturas laipni un žēlsirdīgi pret viņu un viņam ir tāda pati līdzdaļa visos Kristus labumos kā man, tad man jāzemojas viņa priekšā un jāpagodina viņš kā mana Kunga dzīvais templis un mājoklis. Ko gan es saprotu? Lai arī man šis mājoklis šķiet niecīgs un necienīgs, tomēr viņā mājo Tas Kungs. Ja jau Viņam tas neliekas necienīgi, tad kādēļ man, kas esmu tikai pazemīgs kalps, viņu negodāt?”

Lai Dievs mums dod Savu žēlastību tam sekot!