Garīgs mironis pats nevar tapt garīgi dzīvs

Noklausies šo e-publikāciju

“.. arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu: žēlastībā jūs esat izglābti!” [Ef.2:5]

Dieva vārds mums vēsta, ka pirms atgriešanās un tapšanas par kristieti cilvēks ir garīgi miris. Gluži tāpat kā mironis nevar neko redzēt, dzirdēt, just un darīt, tāpat dabisks, neatgriezts cilvēks nevar atpazīt vai saprast neko garīgu, neko, kas attiecas uz viņa dvēseles glābšanu. Ja šādam cilvēkam netiek pareizi mācīti Raksti un ja viņš Rakstus neatzīst, tad viņš tos uzskatīs par muļķību, ja vien Svētais Gars viņu neapgaismo. Ja viņš tiek mudināts uz patiesu grēku nožēlu un labiem darbiem, viņš nevar darīt neko citu kā vien pretoties, izņemot tad, ja viņā darbojas Svētais Gars. Garīgās lietās cilvēks ir sliktāks par nūju vai akmeni, kas nevar nedz kaut ko vēlēties, nedz darīt. Jo cilvēks var pretoties žēlastībai, kas viņā darbojas. Kritušais Ādams nebūtu atgriezies pie Dieva, ja Dievs nebūtu nācis pie viņa žēlastībā, nebūtu viņu uzmeklējis un vedis atpakaļ. Gluži tāpat Dievam Savā žēlastībā jānāk pie visiem cilvēkiem; ja tā nenotiktu, tad pat viens cilvēks visā pasaulē neatgrieztos pie Dieva.

Mēs bijām bezspēcīgi mainīt kaut ko, kad nācām šajā pasaulē, un kā grēkā krituši cilvēki mēs neko nevaram iespēt arī savā jaunajā radīšanā, kad mūsu akmens sirds tiek izmainīta, piedzimstot no jauna. Tik pat maz, cik var paveikt mironis, lai kļūtu dzīvs savā miesā no jauna, tik pat maz neatgriezts, garīgs mironis var paveikt, lai kļūtu garīgi dzīvs. Cilvēks nevar sevi atgriezt vai pat mazākajā mērā ko izdarīt, lai to veicinātu. Viņu pamodina tikai un vienīgi Dieva spēks un žēlastība, kas apgaismo, ved pie ticības un pie atgriešanās. Apustulis Pāvils mudina filipiešus: “Gādājiet ar bailēm un drebēšanu, ka topat svēti un pestīti.” [2:12] Viņš piebilst: “Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc Sava labā prāta.” [2:13]

Tā kā tikai Dievs var mūs pārvērst, bailēm un drebēšanai jābūt mūsos, lai mēs netraucētu Dieva Vārdam darboties mūsos. Tā kā mums nav ne mazākās iespējas īstenot savu atgriešanos vai pat tajā sadarboties, mums savas pestīšanas dēļ nevajag apzināti un stūrgalvīgi pretoties, kad Dievs vēlas mūs atgriezt. Tas mūs arī brīdina neaizkavēt savu atgriešanos pat par vienu stundu, bet atbildēt Dievam uzreiz, kad Viņš mūs sveic, atvērties Dievam uzreiz, kad Viņš klauvē pie mūsu sirdīm, piecelties no grēka miega uzreiz, kad Viņš mūs pamodina.

Ja mēs paši varētu atgriezties, tad kurš būtu tas laiks, kad mēs vēlētos to izdarīt? Varbūt mēs teiktu: “Ne šodien, bet rīt. Ne šogad, bet nākamgad. Ne tagad jaunībā un kamēr būšu vesels, bet tad, kad palikšu vecs un slims.” Tā kā mēs neko nevaram darīt savas atgriešanās labā, un Dievam vienam ir jāpadara viss, tad mums ir jāsāk to apdomāt, tiklīdz Dievs sāk darboties mūsos, Tagad, tagad ir pienācis īstais laiks! Jo var gadīties, ka, ja Dievs vēlas mūs atgriezt šodien, bet mēs vēlamies nogaidīt līdz nākamajam gadam, tad Dievs varbūt vairs nevēlēsies mūs uzņemt, bet gan pēkšņi un negaidīti aizraus mūs no šīs dzīves, kad vēl atrodamies atkrišanas stāvoklī, un nostādīs Savas bargās tiesas priekšā. Tādā gadījumā izrādītos, ka mēs esam pārāk ilgi gaidījuši un mēs, pazaudējuši pestīšanu, aizietu bojā. Tāpēc Raksti saka: “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties.” [Gal.6:7] Neviens nevar attaisnoties ar savu bezspēcību. Tā kā mēs nevaram nākt pie Dieva, Viņš velk mūs pie Sevis. Tā kā mēs paši nevaram pieņemt Dievu savā sirdī, Viņš atver mūsu sirdi. Tā kā mēs paši neredzam, kas kalpo mūsu mieram, Viņš mūs apgaismo. Tā kā mēs paši nevaram pareizi nobīties no elles, Viņš mūsos rada šīs bailes.

Bet tas, kurš vēl tad – pēc visiem šiem Dieva darbiem – paliek savos grēkos un grēku nenožēlošanā, padara sevi stūrgalvīgu. Viņš raudās pēc tam, kad nonāks ellē.