Divas dažādas garīgas valstības

Kalpones dēlam nebūs mantot kopā ar svabadās dēlu. [Gal.4:30]

Tūkstošiem apgaismotu cilvēku nemaz neapzinās, ka kristietībā pastāv divas dažādas garīgas valstības. Pirmkārt, ir bauslības valstība, kur cilvēkam viss ir saskaņā ar viņa paša nopelniem, kā apustulis saka: “Bet, kam ir darbi, tam alga netiek piešķirta pēc žēlastības” [Rom.4:4]. Kristus mums gribēja to parādīt, sacīdams, ka tie, kas visu dienu strādājuši vīna dārzā, nesuši nastas un pacietuši dienas karstumu, nesaņēma nekādu žēlastību, bet, kā to noteica vienošanās, saņēma vienīgi pēc saviem nopelniem un darbiem – par dienas darbu vienu talentu. Svētie Raksti šādus cilvēkus sauc par kalpiem, vergiem, kalpones dēliem, kas saņem tikai to, ko pelnījuši.

Otrkārt, ir žēlastības valstība, kur nekas nenotiek pēc nopelniem. Nē, šai valstībai piederīgajiem ir nebeidzama žēlastība – labos un ļaunos brīžos viņiem ir tas pats žēlastības stāvoklis viņu Galvotāja dēļ. Pateicoties Viņam, tie netiek tiesāti pēc bauslības, un tiem netiek pieskaitīts neviens grēks. Vēstulē romiešiem 4:5 ir sacīts: “Kam darbu nav, bet, kas tic Tam, kas bezdievīgo taisno, tam viņa ticība tiek pielīdzināta par taisnību.” Arī Dāvids saka: “Svētīgs tas cilvēks, kam Tas Kungs nepielīdzina viņa grēkus,” kam Dievs pielīdzina taisnību bez darbiem. Tie Svētajos Rakstos tiek saukti par bērniem, dēliem un svabadās dēliem, kas visu mūžu paliek mājās [Jņ.8:35] un saņem mantojumu.

Ar šiem vārdiem par kalpiem un bērniem namā – īpaši to saprotot svarīgajā un simboliskajā nozīmē kā Ābrahāma namu – Pāvils ir norādījis ļoti pamācošu lietu, ko daudzi nav pārdomājuši. Tieši mūsu ģimeņu vidū Dievs ir licis satriecošu Viņa žēlastības iestādījuma ilustrāciju. Vai tas nav tiesa, ka mīļie bērni savās mājās miesīgā ziņā dzīvo tādā žēlastības kārtībā, ka viņi nekad nekļūst parādnieki, lai cik daudz viņi patērētu un lai cik maz strādātu?

Viņiem ir viss, kas tiem vajadzīgs, par velti un bez maksas. Viņi saņem ēdienu un dzērienu, drēbes, guļvietu, gādību un audzināšanu. Un, kaut arī viņi varbūt neko nepelna, bet tikai tērē, tie nekad nekļūst par parādniekiem. Nē, kad daudzus gadus viņi ir baudījuši visu šo labumu, tie visbeidzot saņem arī mantojumu.

Turpretī nama kalpi smagi un uzticīgi strādā un varbūt pat nopelna visu nama iztikšanu, taču ar viņiem vienmēr tiek kārtoti rēķini. Ja gada laikā viņi ir izņēmuši vairāk par salīgto algu, tad viņi kļūst par parādniekiem. Un nevar būt ne runas par to, ka viņi mantos namu. Vēlreiz jāatkārto, ka bērni nekad nekļūst par parādniekiem savu tēriņu dēļ vai tādēļ, ka neko nav pelnījuši. Vai tas nav neparasti? Kādēļ bērni nekad nekļūst par parādniekiem, un ar viņiem netiek vesti rēķini? “Viņi taču ir bērni,” jūs teiksit. “Kurš gan piestādīs rēķinus saviem bērniem, kamēr tie dzīvo tēva maizē un atrodas bērna stāvoklī?”

Tāds ir Dieva valstības noslēpums! Ar bērniem netiek vesti rēķini! Mūsu parāds vai brīvība no parāda ir atkarīgi vienīgi no tā, vai esam kalpi vai bērni, “kalpones bērni” vai “svabadās bērni”. Tavas ģimenes situācija ir žēlastības valstības patiesais attēls, ko bieži lieto Svētie Raksti. Līdzīgi kā ar bērniem ir arī ar tiem, kas ir Kristū un dzīvo kā Dieva bērni. Ar viņiem nav darījuma attiecību. Viņi ir cilvēki, kam Dievs nepielīdzina nekādus grēkus. Viņi dzīvo no žēlastības viņu pirmdzimtā Brāļa nopelna dēļ. Tādēļ viņi ir nepārtrauktā dievbērnības žēlastībā.

Vai tiešām ir iespējams, ka virs zemes ir šāda žēlastības valstība? Jā, tā ir! Svētie Raksti neviļ, pat ja mūsu nepastāvīgās sirdis, kas ir verdziskuma piesātinātas, nevar pieņemt šo svētīgo un mierinošo domu. Taču Raksti nemelo, un tas attiecas uz visiem ticīgajiem: Dievs nepielīdzina viņu grēkus. Viņi ir Dieva mīļie bērni.

Gan ļaunos, gan labos brīžos, gan tad, kad tiem ir prieks un spēks darīt ko labu, gan arī tad, kad viņi ir noraizējušies par saviem grēkiem un ģeķību, viņi bauda to pašu Dieva žēlastību, baudot un redzot, ka Tas Kungs ir labs pat tad, kad viņi ir izsīkuši un iznīkuši ilgstošā sausuma laikā. Ja tas tā nebūtu un Dievam mēs būtu tīkami tikai tais brīžos, kad mums ir žēlastība būt dievbijīgiem un svētiem, tad tas nozīmētu, ka taisnība ir no mūsu darbiem, un Kristus būtu velti miris!

Tad mēs būtu darbu valstībā, kas valda pār žēlastību, un nevis žēlastības valstībā, kas valda pār darbiem. Es nenoliedzu, ka mūsu prātam tā visa šķiet liela muļķība. Itin viss mūsos – mūsu prāts, jūtas, sirdsapziņa – ir piepildīts ar darbu taisnību, ka mēs visu laiku maldāmies savās iedomās. Vai ticēsim tam, ko jūtam saskaņā ar savu dabu un savām domām? Nē, jo tas nozīmētu atkāpties no ticības! Jo žēlastības valstība ir tāda, kur grēki netiek pielīdzināti, un tajā ietilpst visi Kristus nopelni un visas Rakstu liecības. Mūžīga pateicība Dievam par Viņa neizteicamo dāvanu! [2.Kor.9:15]