Kas var tikt kristīts

Noklausies šo e-publikāciju

Pirmkārt, jāievēro lielā un galvenā mūsu Kunga Jēzus Kristus paša dotā pavēle (Mt.28:18-20). Šeit Viņš dod vispārējus norādījumus, tādēļ nav nekāda iemesla uzskatīt, ka tie neattiecas uz bērniem, jo nav nekādas īpašas norādes, ka bērnus nedrīkstētu kristīt.

Lai saprastu, kādēļ tas tā, mums jāatceras Vecās Derības mācības. Vecajā Derībā bērni tiek pieņemti derībā ar Dievu. Kādēļ tad lai tie būtu no tās izslēgti Jaunajā Derībā? Tas nav mūsu salīdzinājums, tas ir izteikts, jau Jaunajā Derībā: “Viņā jūs arī esat ieguvuši derības zīmi, ne cilvēku, roku darinātu, bet Kristus zīmi, ar kuru esat vajā tikuši no savas, grēcīgās dabas, Kristībā līdz ar viņu aprakti” (Kol.2:11-12).

Neskatoties uz to, nereti mēdz iebilst, ka Jaunajā Derībā nekur netiek norādīts, ka bērni kādreiz būtu kristīti. Šādam argumentam nav nekāda pamata. Vairumā gadījumu tiek uzsvērts, ka cilvēki ir tikuši kristīti “ar visu saimi”, “ar visu ģimeni” utt. (Ap.d.16:15-33). Tomēr, neskatoties uz šo faktu, mēdz teikt, ka “Jaunā Derība klusē attiecībā uz bērnu Kristību”. Ņemot vērā vārdu “saime” un “ģimene” nozīmi šinī kontekstā, mums jāsecina, ka patiesībā šis jautājums netiek noklusēts.

Mums jāatceras, ka nejūdi, respektīvi, pagāniskas izcelsmes ļaudis, tikuši pieņemti jūdu reliģiskajā kopienā jau samērā sen. Šādas pieņemšanas ceremoniju veidoja apgraizīšanās rituāls vīriešiem un Kristība sievietēm, un maziem bērniem. Bērnu kristīšana tika praktizēta jau 100-200 gadus pirms tam, kad sāka kristīt Jēzus un Viņa apustuļi (Jņ.3:22; Jņ.4:2). Tā kā bērnu kristīšana tajos laikos starp jūdiem bija plaši izplatīta, mums jāsecina, ka, ja Jēzus būtu gribējis savā baznīcā kristīt tikai pieaugušos, Viņa morālais pienākums būtu bijis to atklāti pateikt. Tādēļ arī šī “Jaunās Derības klusēšana” jāsaprot ļoti konkrēti: jūdi, Jēzus un Viņa apustuļi jau bija pieņēmuši bērnu kristīšanu. Tieši šādā gaisma mums jāsaprot vārdi “ar visu saimi”, “ar visu ģimeni” utt.

Šis secinājums sakrīt ar agrīnās kristīgas baznīcas apgalvojumiem, ka bērnu kristība ir tikusi saņemta jau no apustuļu laikiem. To apstiprina arī kāds cits fakts. Jāņu evaņģēlijs nepiemin Kristības iedibināšanu, jo tā bija pazīstama jau no agrākajiem evaņģēlijiem, taču tas pilnīgi skaidri runā par ieiešanu Dieva valstībā (Jņ.3:5). Ja šī ieiešana, vienīgā iespējamā ieiešana, ir saistīta ar Kristību, ka to norāda vārdi “ūdens un gars”, kā gan bērnus var no tās izslēgt? Nav cita veida, kā viņiem ieiet debesu valstībā, un to apliecina arī Jēzus vārdi: “kristīdami, ..mācīdami” (Mt.28:18-20).

Ne ar vienu vārdu evaņģēlijos netiek norādīts, ka bērniem ir jāpieaug, lai tos varētu uzskatīt par pilnvērtīgām cilvēciskām būtnēm, spējīgām ieiet Dieva valstībā. Jaunās Derības mācība liecina par pretējo – pieaugušajiem ir jākļūst kā maziem bērniem, ja tie vēlas ieiet Dieva valstībā (Mt.18:1-3). Pats Jēzus ir atbildējis arī uz jautājumu, vai bērni spēj ticēt, sakot: “..šie vismazākie, kas tic uz mani..” (Mt.18:6).

Bez šaubām, šai mācībai par bērnu kristīšanu jāseko arī attiecīgai garīgai aprūpei. Pēc Kristības jāseko arī atbilstošai mācīšanai. Tādēļ bērnu kristīšana iespējama vienīgi kristiešu ģimenēs vai arī ar krustvecāku starpniecību, kuri uzņemas kristāmo apmācību.