:: e – BAZNICA ::

Kristība un ticība

Vai Kristība ir nepieciešama pestīšanai? Uz šo jautājumu var atbildēt apstiprinoši. Pestīšanai nepieciešama piedzimšana no jauna: “Patiesi, patiesi, es tev saku, ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jņ.3:5)

Mūsu ticības apliecība saka:

“Pēc Ādama grēkā krišanas visi dabiski dzimušie cilvēki ir dzimuši grēkā, proti, viņi visi no mātes klēpja ir pilni tieksmēm un kārēm pēc jauna, pēc dabas tiem nav ne dievbijības, ne ticības Dievam. Šis iedzimtais Jaunums, šis ir īsts grēks, un tāpēc visi, ja vien tie nav no jauna dzimuši caur Kristību un Svēto Garu, ir nodoti nolādētībai un mūžīgai nāvei.”

Tādēļ par Kristību tiek arī mācīts, “ka tā ir nepieciešama pestīšanai, un ar to Dievs dāvā savu žēlastību. Un jākrista ir arī bērni – Kristībā viņi tiek nodoti Dievam, un Dievs viņus pieņem”.

Caur Kristību un Dieva vārdu cilvēks top vienādi atjaunots, jo abos gadījumos darbojas tas pats Svētais Gars. Tādēļ ir iespējami arī tādi gadījumi, kad caur Dievā vārdu cilvēks tiek pievērsts dzīvai ticībai un mirst šajā ticībā, nesaņēmis iespēju kristīties. Šajos gadījumos tas, ka nav notikusi Kristība, neizslēdz pestīšanas iespēju.

No tā mēs varam secināt: ja kāds nav kristīts un nāk pie ticības, tam jātop kristītam pēc iespējas ātrāk, citādi kristības noliegšana vai novilcināšana var viņam kaitēt. No otras puses, ja kāds ticis kristīts bez patiesas ticības – un tas var atgadīties pat starp tiem, kuri saņem Kristību, būdami pieauguši – viņam nav vajadzīga jauna Kristība, ja viņš nonāk pie ticības vēlāk. Kristība ir spēkā pati par sevi. Tā nav balstīta mūsu personiskajā ticībā.

Vai maziem bērniem var būt ticība? Atbilstoši “saprātam” vairums cilvēku uz šo jautājumu atbildēs ar noteiktu “nē”. Bet, lai arī kādi iebildumi mums nebūtu, šis jautājums ir atbildēts jau sen pirms mums. Līdztekus tam, ka arī Vecajā Derībā mazi bērni ir bijuši derībā ar Dievu, arī Jēzus ir vairākkārt atbildējis uz šo jautājumu. Viņš teicis, kā jau mēs to pieminējām, ka mums jāatdzimst ūdenī un Garā, un ka bez tā mēs nevaram ieiet Dieva valstībā. Tālāk Viņš ir teicis: “Laidiet bērniņus pie Manis, neliedziet tiem, jo tādiem pieder Dieva valstība” (Mk.10:14). Turklāt Viņš ir arī norādījis, ka pieaugušiem cilvēkiem jātop kā maziem bērniem, nevis bērniem kā pieaugušiem, ja tie grib ieiet Dieva valstībā (Mk.10:13-16).

Ja šie vārdi mūs nepārliecina, tad, lūk, vēl kādi citi Jēzus teiktie vārdi par mazu bērnu ticību: “Ja jūs neatgriežaties un netopat kā mazi bērni, tad jūs nenāksiet Debesu valstībā. [..] Un tas, kas uzņem tādu bērnu manā vārdā, tas uzņem mani. Bet, kas apgrēcina vienu no šiem vismazākajiem, kas tic uz mani, tad būtu labāk, ka tam piesietu dzirnu akmeni pie kakla un to noslīcinatu jūras dziļumā” (Mt.18:1-7).

Šajos vārdos slēpjas jautājuma būtība. Mums jāmāca un jātic, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus Kristībā tieši iedarbojas uz bērniem un tas nenotiek tikai caur vecākiem, krustvecākiem vai draudzi. Viņš vēlas tos pieņemt savā valstībā. dod tiem savu žēlastību un savu Garu. “Jo Dievam nekas nav neiespējams” (Lk.1:37).