Laicīgās grūtības

“Sievai Viņš [Dievs] sacīja: “Vairodams Es vairošu tavas sāpes un tavu radību mokas – sāpēs tev būs bērnus dzemdēt.”” [1.Moz.3:16]

Nav šaubu, ka šajā bēdīgajā sarunā, kāda tā šķiet pasludinātā soda dēļ, Ievas sirds ir bijusi prieka pilna; droši vien viņa ir mierinājusi savu Ādamu, sacīdama: patiesi, es esmu grēkojusi, taču redzi, cik žēlīgs ir mūsu Dievs – cik daudz laicīgu un garīgu dāvanu Viņš mums, grēciniekiem, ļauj paturēt! Tādēļ mēs, sievas, labprāt panesīsim visas šīs bailes, pūles un darbu, kas saistīts ar bērnu iznēsāšanu, dzemdēšanu un pakļaušanos jums, vīriem.

Jo tās ir Dieva tēvišķīgās dusmas; joprojām paliek spēkā tas, ka mūsu ienaidnieka galva tiks samīta un mēs pēc savas miesas nāves caur savu Pestītāju tiksim uzmodināti jaunai, mūžīgai dzīvei. Šī lielā, bezgalīgā labestība pārsniedz visu lāstu un sodu, ko mūsu Tēvs mums uzlicis. Šādas un līdzīgas sarunas Ādamam un Ievai noteikti ir bieži bijušas, un tās ir atvieglojušas visas viņu laicīgās grūtības un nelaimes, sniedzot viņiem pastāvīgu mierinājumu.

Arī mums vajadzētu bieži runāt un domāt par nākamās dzīves nenovērtējamajiem dārgumiem, ar šādām domām padarot vieglas visas mūsu laicīgās grūtības un nelaimes. Arī Sv. Pāvils 2.Kor.4:17-18 saka: “Tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību, ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais – mūžīgs.”