Žēlsirdīgā Tēva īstais nodoms

Noklausies šo e-publikāciju

Tad viņi sadzirdēja Dieva Tā Kunga balsi, kas dārzā staigāja dienas vēsumā. [1.Moz.3:8]

Ko mīļais Kungs meklē dārzā? Kas Viņam darāms pie kritušiem cilvēkiem grēkākrišanas dienā? Dievs katrā ziņā bija nolādējis grēku. Tas vairs nebija attaisnojams, un Viņa spriedums nevarēja tikt mainīts. Tomēr Viņam bija vēl kādas “miera domas”, ko atklāt Saviem izbiedētajiem bērniem. Viņš pasludināja tiem glābšanas nodomu. Ar grēka lāstu Viņš izdarīja vienīgi to, ko iepriekš bija sacījis un draudējis un ko cilvēki jau gana skarbi bija piedzīvojuši.

Tāpēc tagad Viņš nāca ar citu misiju. Tas bija kas jauns un nezināms, ko Viņš gribēja pasludināt, jo Viņš runāja par “sievas dzimumu, kas samīs čūskas galvu”, izlabos ļaunumu, glābs un atjaunos to, kas pazaudēts čūskas viltības un grēkākrišanas dēļ. Tas bija žēlsirdīgā Tēva īstais nodoms, kad grēkākrišanas dienā, saulei rietot, Viņš staigāja dārzā.

Viņa žēlsirdīgā sirds nespēja samierināties ar domu, ka Viņa pazudušie bērni gulēs cauru nakti zem dārza kokiem bailēs un agonijā, domās par Viņa dusmām un mirdami mirs bez mazākā cerību stariņa un mierinājuma. Tādēļ tai pašā dienā Viņš tūlīt devās pie viņiem, kas staigāja apkārt savā kaunā un bailēs. Viņš, kurš mums mācīja, “lai saule nenoriet mums dusmojoties”, šeit pirmais mums apliecina Savu piedošanas pilno sirdi.

Kristus mums ir atklājis Dieva sirdi, un tā nepacieš, ka Viņa bērni guļ bezpalīdzīgi un bez mierinājuma, piesaukdami Viņu “nakti un dienu”. Vai Viņam tas būtu jāpacieš? – jautā Kristus. Vai Viņam būtu jāpacieš, ka Viņa kritušais, bet mīļotais bērns paliek bez jebkādas cerības, izmisumā un agonijā Viņa vārda dēļ?

Te es redzu, ka Dieva žēlastība un mīlestība ir gluži nepelnīta, brīva, kas nāk papriekšu un ir pilnīgi neatkarīga no mums. Toreiz bija noticis lielākais pārkāpums un nekas neliecināja par atgriešanos, grēknožēlu, lūgšanu utt. Turklāt kārdinājuma brīdī Ādams un Ieva bija pietiekami spējīgi stāties pretī ļaunumam, jo viņiem bija garīga gaisma un skaidrs prāts, šķīsta sirds un brīva griba – un tas viņiem bija vienīgi ārējs kārdinājums.

Bet viņi tik un tā pārkāpa Tēva bausli. Un, būdami krituši, tie nemeklēja Dievu, lai izsūdzētu savu grēku un lūgtu piedošanu. Tieši otrādi – viņi bēga no Dieva un slēpās aiz dārza kokiem. Un, izdzirdējuši Tā Kunga balsi, viņi pretojās, taisnojās un bija rūgtuma pilni pret Dievu, uzveļot vainu par grēkākrišanu Viņam.

Ādams teica: “Tā sieva, ko Tu man devi, lai viņa būtu ar mani, tā man deva no koka.” Tik samaitāta tagad bija viņa sirds. Dievs to visu labi zināja. Taču, par spīti viņu lielajam ļaunumam un noziegumam, žēlsirdīgais Tēvs viņus tik ļoti mīlēja, ka nāca tos meklēt, gribēja izlīdzināties ar viņiem un sniegt tiem mierinājumu.

Jā, šeit es redzu dievišķu sirdi. Es redzu Dieva mīlestību, kura iet, meklē un mīl neatkarīgi no grēcinieka stāvokļa. Bargā soda spriedums bija neatceļams – grēka alga ir nāve. Bet dievišķā žēlastība bija atradusi veidu, kā vienlaikus piepildīt taisnību un izglābt grēcinieku. Bija jānāk “sievas dzimumam” un jādod gandarījums par grēkākrišanu – dzimumam, kas bija paredzēts jau pirms pasaules iesākuma, lai pār grēkā kritušajiem varētu nākt šī brīvā žēlastība. Tādēļ grēkākrišanas dienā Dievs nāca dārzā un gāja meklēt pazudušo dēlu. “Mans dzīvības dēls” ir kritis, un tādēļ Mana sirds lūst, saka Tas Kungs, un Man par viņu jāapžēlojas.

Tas ir pirmais nepelnītās Dieva žēlastības apliecinājums. Tam katrā ziņā ir dziļi jāaizkustina mūs, taču tā vietā mēs ejam, sveram un mēram, cik liels ir mūsu grēks, atgriešanās, grēknožēla un lūgšana, un pēc tā vērtējam Dieva žēlastību pret mums. Ak, vai, cik dziļš kritiens! Cik smagas ir šī kritiena sekas mūsu dvēselē, kas tik ļoti iegrimusi tumsā un neticībā! Tu saki: “Mans grēks ir tik ļauns, tik neattaisnojams. Es zināju Dieva prātu, bet rīkojos tam pretī.” Nabaga dvēsele! Tu esi paverdzināta un neesi brīva. Tu esi pārdota grēka varā.

Ādams bija brīvs, bet tik un tā grēkoja. Arī viņš zināja Dieva gribu, bet rīkojās pretēji. Bet žēlastības pilnais Tēvs joprojām devās meklēt Savu pazudušo dēlu. Tādējādi Dieva mīlestība ir gluži brīva, nepelnīta un neatkarīga no grēcinieka, jo tās pamatā ir Viņa nopelns un lūgšana, “Sievas dzimums”, “Cilvēku Kungs” un “Dieva jērs, kas nes pasaules grēku”.

Tas, kurš netic Viņam un neapstājas, dzirdot Tā Kunga balsi, un atsakās izlīdzināties ar Dievu, patiešām dodas prom no Dieva un būs šķirts no Viņa mūžīgi. Bet, kas tic Viņam un ļauj, lai Dievs nosoda viņa grēkus un atjauno viņu ar sievas dzimumu, tas neies pazušanā, bet tam būs mūžīgā dzīvība, kaut arī viņa sirdī būtu bijis viss tas pats ļaunums un čūskas inde, kas Ādamam.