Dieva testaments kā cilvēka testaments
Noklausies šo e-publikācijuBrāļi, es runāju cilvēcīgi, arī cilvēka pēdējo gribu, kas stājusies spēkā, neviens neatceļ, nedz pieliek tai ko klāt. [Gal.3:15]
Pēc galvenā un spēcīgākā pamatojuma Pāvils min vēl citu, kas ņemts no līdzības ar cilvēka testamentu. Tas gan vairāk parāda apustuļa runas mākslu un šķiet pārāk vājš, lai ar to pamatotu un pierādītu tik lielu lietu, kādu viņš šeit aplūko.
Laicīgā un mājas kārtība ir Dieva iedibināta – Dievs to ir radījis un apstiprinājis, tāpat kā sauli, mēnesi un visu radību. Tādēļ pamatojums, kas ņemts no Dieva iedibinātās kārtības, ir pietiekami spēcīgs, ja vien tas tiek pareizi lietots.
Kristus (Mt.7:11) izmanto lielisku pierādījumu, izdarīdams spriedumu par cilvēku lietām un attiecinādams to uz Dieva lietām: “Ja tad nu jūs, ļauni būdami, protat saviem bērniem dot labas dāvanas, vai tad jūsu Tēvs debesīs nedos daudz vairāk laba tiem, kas Viņu lūdz?” Arī Pāvils saka: ja jau ir nepieciešams paklausīt cilvēkiem, tad vēl jo vairāk jāklausa Dievam (Ef.6:1-5 un tālāk).
Pāvils izmanto kā pierādījumu praksi, kāda tiek ievērota attiecībā uz cilvēka testamentu. Kā gan tas var būt, ka paklausām cilvēkiem, bet neklausām Dievam?
Laicīgā un pilsoniskā kārtība attiecībā uz testamentiem un citām lietām tiek stingri ievērota. Te nekas netiek mainīts, netiek pielikts, nedz atņemts. Tikai Dieva testaments, tas ir, Dieva apsolījums par garīgo svētību, par mūžīgām Debesu lietām, ko visai pasaulei vajadzētu ne tikai saņemt ar atplestām rokām, ar vislielāko pateicību, bet arī pielūgt, tiek mainīts un papildināts.
Ja nu cilvēka testaments tiek uzticīgi pildīts, un tam nekas netiek pielikts, nedz atņemts, tad patiesi — vēl jo uzticīgāk pienāktos izturēties pret Dieva testamentu, proti, Ābrahamam un viņa pēcnācējiem doto apsolījumu.
Ieskaties