Kristietis kā Dieva namturis

“Kurš tad ir tas uzticamais un saprātīgais namturis, ko kungs iecels pār saviem kalpotājiem [..]?” (Lk.12:42)

Mēs, kristieši, esam Dievam padoti namturi. Jaunajā Derībā par šo lietu bieži runāts. Tolaik namturi bija ierastāka parādība nekā tagad. Daudzi no viņiem bija vergi. Tie, kam tika uzticēti svarīgi uzdevumi, varēja būt augsti stāvošā amatā. Taču tie piederēja savam kungam, un viņiem pašiem nepiederēja nekas.

Mēs esam tieši tādi namturi. Mēs mēdzam runāt par to, kas ir “mūsu”. Arī kristietis var runāt par savu dzīvi, savu laiku, savu naudu, savu automašīnu. Bet viņš ļoti labi apzinās, vai arī viņam vajadzētu to zināt, ka viņš pieder Dievam un ka viss, kas iziet caur viņa rokām, ir Dieva īpašums. Rentnieks nomaksā savu norunāto renti. Pēc tam viņam ir tiesības brīvi rīkoties ar to, ko viņš var nopelnīt sētā, medībās vai zvejā atkarībā no tā, ko viņš rentē.

Ir kādi, kas par savām attiecībām ar Dievu domā apmēram šādā veidā. Viņi Dievam dod pieņemamu daļu no saviem ienākumiem, varbūt pat desmito tiesu. Pēc tam viņi var brīvi rīkoties ar atlikušo daļu. Taču arī tā pieder Dievam. Mēs esam tikai iecelti, lai to pārvaldītu. Arī tad, kad kaut ko “dodam”, piemēram, kolektē, mums ir jāsaka tā, kā sacīja Dāvids, atnākdams ar dāsnajām dāvanām, kas tika ziedotas plānotā tempļa celtniecības vajadzībām: “Viss nāk no tevis – kas nāk no tevis, to atdevām tev!” (1.Lku.29:14)

Mums ir viegli iztēloties darba dalīšanu aptuveni šādi: Dievs darbojas caur savu Baznīcu. Citiem vārdiem sakot, ziedot misijai vai citai Baznīcas kalpošanas nozarei nozīmē “ziedot Dieva darbam”. Ar laicīgajām lietām mums pašiem pēc tam nāksies tikt galā. Un, protams, tas ir patiesi, ka Dieva griba vispirms parādās tādējādi, ka mums jātiek izglābtiem un ka Baznīca ir viņa darbarīks šī darba veikšanai. Taču Dievs ir arī Radītājs, kas “uztur savu radību”. Un šeit viņš mūs ir iekļāvis savā darbā, ražošanā un pārvaldīšanā, mājās, veselības aprūpē un skolā. Un mēs visi esam namturi. Mēs rūpējamies par Dieva īpašumu.

Tas nenozīmē, ka mēs neko nedrīkstam izmantot savam labumam. Gadās, ka cilvēkus, kas ir sapratuši, ka tie ir Dieva namturi, var mocīt sirdsapziņas pārmetumi, tiklīdz tie sev atļaujas kaut ko labu. Bet Dievs saviem bērniem vēl visu to labāko. Kad mums kaut ko piešķir, lai to pārvaldītu, tad Dievs arī namturim dod viņa daļu no labajām dāvanām. Taču namturis zina, ka viņš ir atbildīgs sava Kunga priekšā dot norēķinu par visu.

Un šeit ir liela atšķirība starp laicīgu un kristīgu namturi. Abiem jābūt uzticamiem un saprātīgiem. Uzticamiem, tā ka tie pieturas pie sava kunga pavēlēm, un saprātīgiem, tā ka tie spēj rīkoties viņa garā, sastopoties ar jaunām situācijām. Bet mums, kristiešiem, ir lielā priekšrocība tai apstāklī, ka mūsu Kungs ir mums līdzās ikkatrā mūsu dienā. Bez šaubām, viņš ir neredzams, tālu projām, sēdēdams tronī pie Tēva labās rokas, un mēs esam līdzīgi kalpiem, kuri gaida uz sava Kunga atgriešanos. Taču vienlaikus viņš ir mums līdzās, klātesošs savā vārdā un savā Sakramentā kā mūsu vislabākais draugs, pie kura mēs vienmēr varam vērsties ar saviem jautājumiem un raizēm.