Ir nepieciešams vienmēr pamācīt un atgādināt

“Tādēļ es arvienu jums to atgādināšu, kaut jūs to jau zināt un esat nostiprinājušies tani patiesībā, kas jums tagad ir.” [2.Pēt.1:12]

Tas ir, kā arī mēs bieži esam sacījuši: kaut arī Dievs tagad ir licis ataust tik spožai gaismai, atklādams mums Evaņģēliju, ka mēs zinām, kāda ir īsta kristīgā dzīve un ticība, redzēdami, kā visi Raksti to parāda, tomēr mums nav jāpārtrauc mācīt un atgādināt, lai cilvēki to atcerētos. Jo kristiešu vidū ir divējāds amats – kā Sv. Pāvils saka: “..kalpošanas spējas – kalpošanā, spējas mācīt mācīšanā; pamācīšanas spējas – pamācīšanā..” [Rom.12:7-8].

Mācīšana ir ticības pamatu likšana, sludinot tiem, kuri par ticību vēl neko nezina. Pamācīšana ir tas, ko Sv. Pēteris sauc par atgādināšanu, tas ir, sludināšanu tiem, kuri jau iepriekš zina un ir dzirdējuši mācību, lai viņus uzturētu ticībā un pamudinātu, ka tie nekļūtu neuzmanīgi, bet turpinātu pieaugt ticībā.

Mēs visi esam vecā, slinkā maisa, miesas un asiņu, apgrūtināti. Miesa arvien grib meklēt maldu ceļus, arvien velk mūs atpakaļ, tā ka dvēsele viegli iesnaužas. Tādēļ ir nepieciešams vienmēr pamācīt un atgādināt, kā namatēvs pamāca sava nama saimi, lai tā nekļūtu slinka, kaut arī tai jau tāpat ir zināms, kas jādara. Ja tāda atgādināšana nepieciešama pat laicīgā uztura dēļ, cik daudz vairāk tā nepieciešama garīgās lietās!