Mīlestības izšķērdība kā piedalīšanās Kristus ciešanu noslēpumā

“[..] tā jau iepriekš manu miesu ir svaidījusi apbedīšanai.” (Mk.14:8)

Šodien ir tā diena, kad Jēzus iegāja Jeruzālemē tautas gaviļu pavadībā. Mēs šo notikumu jau reiz svinējām, proti, Pirmā adventa svētdienā. Kāda ārkārtīga atšķirība starp to dienu un Palmu svētdienu! Tad mēs bijām mācekļi, kuri savu Kungu sveicināja ar gaviļu saucieniem. Kristus ķēnišķīgā ierašanās mūsu vidū uzsāka žēlastības gadu. Nu mēs esam viņam sekojuši līdz Jeruzālemei un sāksim Kluso nedēļu, kurā viņš tika atmests, nodots, nozākāts un nogalināts. Tālab šodien mēs nedziedam Ozianna. Šo nedēļu mēs sākam atvadu un aiziešanas noskaņā, pulcējušies ap Skolotāju Bētanijā.

Marija to saprata vislabāk. Savā mīlestībā pret Skolotāju viņa atdeva visizsmalcinātāko, kas tai bija. Tā bija izšķērdība. Taču tāda izšķērdība, kas Dievam labpatīk. Tā izplūst no sirds, kas visu vēlas darīt viņa labad. Šī mīlestība ir augstāka nekā visa aprēķina gudrība, kas pirmām kārtām domā par labumu. Jūdu vadīja veselā saprāta balss. Bez šaubām, viņš to darīja, sliktu motīvu vadīts, turklāt balstoties argumentos, ko ir izmantojuši daudzi labi kristieši. Bet Jēzus piekrita Marijai. Jo ir iespējama mīlestības izšķērdība, priekpilna greznība, kas vislabāko gatava atdot Jēzum.

Mums ir brīv izšķērdēt savu laiku, klausoties Jēzū, kā to darīja Marija, sēžot pie viņa kājām un klausoties Jēzū, kā to darīja Marija, sēžot pie viņa kājām un klausoties viņa vārdos, lai gan mājās bija tik daudz darāmā. Mums ir brīv izšķērdēt savas dāvanas viņam. Kad kareivji dalīja Jēzus drēbes Golgātā, viņi, sev par pārsteigumu, atklāja, ka nabaga pravietim bija dārgs krekls, noausts vienā gabalā. Visticamāk, tā bija dāvana no kāda, kas bija gribējis viņam dot to labāko, ko vien varēja. Šo dāvanu viņš bija pieņēmis. Šādas dāvanas var dot arī šodien. Ir pilnīgi normāli, ka mēs izgreznojam savu dievnamu, ja vien tas notiek vaļsirdīgas mīlestības dēļ pret Jēzu un ar vēlmi godāt viņu, ļaujot cilvēkiem izjust kaut ko no dievkalpojuma debesu prieka.

Jēzus atgādina, ka nabagi vienmēr būs mūsu vidū. Mīlestībai pret viņu galu galā vienmēr jākļūst par mīlestību pret tiem, kas šeit, uz zemes, cieš. Un arī šeit ir vieta svētīgai izšķērdībai, kas dāvā bez aprēķina un izsvēršanas, vienmēr nepieprasot garantijas, ka palīdzība atmaksāsies.

Jēzus pieņēma Marijas dāvanu kā sagatavošanu savai apbedīšanai. Neviens cits neapjauta, cik tuvu tā bija. Taču viņš devās ceļā, lai ieietu Jeruzālemē, apzinoties, ka viņa stunda bija tuvu. Šodien viņam sekojot, mēs to zinām labāk nekā viņa pirmie mācekļi. Mums nav tik viegli gavilēt kopā ar cilvēku pūļiem. Taču mēs saprotam Mariju, kura atdeva vislabāko, kas viņai bija, mūsu Kungam, kurš savukārt savu dzīvību atdos gan par viņu, gan par mums visiem.