Svētdarīšanas attēls

“Un atkal, izgājis no Tiras robežām, Viņš nāca caur Sidonu pie Galilejas jūras desmit pilsētu robežās. Un pie Viņa atveda kādu kurlmēmu un Viņu lūdza, lai Viņš tam uzliktu roku. Un Viņš to ņēma no ļaudīm savrup un lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.” [Mk.7:31–35]

Kurlmēmais bija ļoti nožēlojams cilvēks. Viņš ir kā attēls tam, kāds katrs cilvēks pēc savas dabas ir garīgā ziņā. Tomēr viņš tika atvests pie Kristus, lai Viņš tam palīdzētu. Kristus viņu uzņēma ar atvērtu un žēlastības pilnu sirdi. Tas ir kā attēls tam, kā cilvēks Dieva priekšā top attaisnots. “Viņš lika Savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aizskāra viņa mēli, un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: “Efata, tas ir: atveries.” Un viņa ausis atvērās, un tūdaļ atraisījās viņa mēles saite, un viņš pareizi runāja.” [Mk.7:33-35] Šeit mums ir arī svētdarīšanas attēls. Kā Glābējs žēlastībā saņēma kurlmēmo un dziedināja viņa nepilnības, tāpat Glābējs dziedina arī katra cilvēka dvēseli, kurš ir atradis Viņa žēlastību.

Attaisnošana notiek Debesīs. Nabaga cilvēks, sērojot par saviem grēkiem, bieži vien nezina, ka viņš jau ir attaisnots. Viņš var turpināt raudāt nožēlas asaras uz zemes, kaut vienlaikus Debesīs visi eņģeļi jau priecājas par viņu. Tomēr attaisnošana nepaliek bez ietekmes uz cilvēku. Pirmais tās auglis ir tāds, ka šāds indivīds piedzimst no jauna. Viņš saņem jaunu sirdi un jaunu prātu, kas vairs nemīl grēku, bet mīl Dievu un Viņa Vārdu. Tagad viņš vēlas dzīvot dievbijīgu dzīvi. Attaisnošanas laikā, kad Debesu Tēvs pasludina, ka šī persona ir Viņa bērns Kristus pienestā upura dēļ, tad arī Svētais Gars iesāk svētdarīšanas darbu viņa sirdī. Tas var sākties ļoti lēnām, bet pārmaiņas ir reālas. Attaisnotā persona kļūst par pilnīgi citu cilvēku. Viņš sāk dzīvot Jēzus, nevis sevis dēļ. Rūpes par dvēseles glābšanu nepārtraukti pilda viņa sirdi. Viņš labprātāk runātu par Debesu lietām, nevis par ko citu. Pat tad, kad viņš veic savu pasaulīgo darbu, viņš to dara ar prātu, kas vērsts uz Dievu. Viņš sāk sekot līdzi savām domām un vēlmēm. Viņš vairs nevar būt vienaldzīgs, ja viņa prātā ienāk ļaunas domas. Ja tās rodas, viņš nopūšas un lūdzas pret tām. Viņš ir naidpilns pret katru grēku. Ja sava straujuma vai vājuma dēļ viņš krīt grēkā, viņš tajā nepaliek ilgi. Viņam par to ir kauns. Viņš atzīst savu grēku Dievam un lūdz piedošanu. Viņš ļauj savam kritienam kalpot kā brīdinājumam, un viņš kļūst pazemīgāks un uzmanīgāks attiecībā uz sevi.

Persona, kurā svētdarīšanas process ir iesācies, pasaules priekus uzskata par niecību. Tāpēc viņš vairs nepielāgojas pasaulei. Prieks, ko viņš saņem no Dieva Vārda, un sadraudzība ar kvēliem kristiešiem viņam ir dārgāka par pasaules priekiem. Ja kristietim ir priekpilna diena, tad tā rodas no prieka Tajā Kungā. Ja viņam pieder pasaulīgi labumi, viņa sirds nepieķeras pie tiem, bet turas tikai pie Dieva. Ja viņu piemeklē ciešanas, viņš lūdz Dievu pēc izturības, viņš pasargā sevi no kurnēšanas pret Dievu un mierina un iedrošina sevi ar godību, kas viņu gaida Debesīs. Viņš cenšas visu savu dzīvi veltīt savam tuvākajam. Viņš mīl savu tuvāko no sirds. Viņš ar prieku tam palīdz, kad tam ir vajadzība, viņš priecājas par viņa laimi un jūt līdzi, kad viņu piemeklē nelaime. Viņš nesavtīgi apslēpj un neatklāj visai pasaulei sava tuvākā vājās vietas. Viņš ar prieku izlīgst ar cilvēku, kas viņu ir aizskāris. Viņš ir noraizējies par sava tuvākā dvēseles pestīšanu.

Visbeidzot, patiesajā svētdarīšanā vislielākais dārgums ir tas, ka cilvēks saprot, ka to visu viņā ir paveikusi tikai un vienīgi Dieva žēlastība. Tāpēc viņš pats sevi neuzskata par kaut ko īpašu Dieva priekšā. Tāda ir jaunā sirds un jaunā dzīve, ko Svētais Gars rada tajos, kuri ir attaisnoti ticībā uz Jēzu Kristu.