Jēkaba uzvara

Bet Jēkabs palika viens pats, un kāds ar viņu cīnījās līdz rīta ausmai… Un tas teica: “Atlaid mani, jo rīts sāk aust.” Bet Jēkabs teica: “Es tevi neatlaidīšu, iekams Tu mani nesvētīsi.” Un tas vaicāja: “Kā tevi sauc?” Viņš atbildēja: “Jēkabs.” Bet tas viņam sacīja: “Tavs vārds turpmāk nebūs Jēkabs, bet Israēls, jo tu ar Dievu un ar cilvēkiem esi cīnījies un esi uzvarējis.” [1.Moz.32:25, 27-29]

Vārds “Israēls” nozīmē: tas, kas cīnās ar Dievu.

Kā to saprast? Kas spēj cīnīties ar Dievu un uzvarēt?

Tas šķiet pārāk brīnumaini un neizprotami. Daudzi ir centušies šos vārdus izskaidrot, tomēr labākais skaidrojums atrodams pašā Bībelē. Pravieša Hozejas grāmatas 12. nodaļā mēs lasām: “Savā vīra spēka pilnībā viņš cīnījās ar Dievu. Viņš cīnījās ar eņģeli un to uzvarēja, jo viņš raudāja un lūdzās žēlastību.”

Tāda bija Jēkaba uzvara: “Viņš raudāja un lūdzās žēlastību.” Šajā cīņā viņam nepalīdzēja nekādi iepriekš apgūti triki un atlika tikai kapitulēt.

“Kā tevi sauc?” – viņam jautāja. Atcerēsimies, ka Jēkabs uz šādu jautājumu bija atbildējis jau iepriekš – toreiz, kad viņš gatavoja ēdienu savam tēvam Īzākam un izlikās par savu brāli Ēzavu. Toreiz Īzāks viņam jautāja: “Kas tu esi?” Un Jēkabs atbildēja: “Es esmu Ēzavs.” Nosaucot sava brāļa vārdu, viņš meloja.

Savukārt Dieva priekšā nav iespējams izlikties par kādu citu un saukt sevi citā vārdā. Dievam viņš atbildēja: “Es esmu Jēkabs.” Iespējams, šis vārds nozīmē: tas, kas krāpj. Skaidrs, ka tas nebija īpaši pagodinošs vārds, bet atbilstošs gan.

Kad tu stājies Dieva priekšā, nesauc sevi nekādā citā vai skaistākā vārdā. Sauc sevi par grēcinieku, kāds patiesībā esi.

“Viņš raudāja un lūdzās žēlastību.” Lai cik neparasti tas liktos, tā bija Jēkaba uzvara, jo Dievs par Savu bērnu pieņem tikai to, kas nāk pie Viņa grēknožēlā un ticībā Jēzum.

Man žēlastība notikusi, Kas
pārsniedz visu padomu. Tā
brīnišķīgi izglābusi Ir mani,
grēkos kritušu! To pazemībā
atzīstu Un žēlastību slavēju!