Dievs mums ir devis saprātu

“Un Jēkabs cēlās un uzsēdināja savus bērnus un savas sievas uz kamieļiem. .. Lābans gāja savas avis cirpt.” [1.Moz.31:17, 19]

Te labi jāiegaumē, ka Jēkabs neizaicina Dievu, bet meklē piemērotu iespēju un cenšas izvairīties no piedauzības, cik vien tas iespējams. Nevienam nav jādodas tieši briesmās, bet jācenšas no briesmām sargāties. Lai gan mums ir dots Dieva vārds, uz kuru varam droši paļauties – un tas mums arī jādara –, tomēr tas jau pats par sevi rada vēl lielākus draudus. Tādēļ mums neklājas bez vajadzības pakļaut sevi vēl lielākām briesmām. Mums arī nav jābūt slinkiem, pārdrošiem un bezdarbīgiem, bet jāizmanto gudrība, izveicība, arī labs padoms un cilvēku palīdzība, lai neliktos, ka mēs tīši izaicinām Dievu.

Ja tev ir Dieva vārds, tad tu dari pareizi, tam paklausīdams un sekodams. Tomēr tev pret šo Viņa vārdu ir jāattiecas tā, ka tu izmanto visas iespējas, kādas tiek dotas līdz ar to. Jēkabs ir saņēmis pavēli doties projām no šīs zemes un aizceļot atpakaļ uz savu tēvzemi. Tāpat viņam dots apsolījums, ka Dievs viņu sargās, – lai viņš nebaidītos no lielajām briesmām un daudzajām grūtībām, par kurām tālāk lasīsim un ar kurām viņam nāksies saskarties.

Tomēr Jēkabs gaida piemērotu laiku, kad Lābana nav mājās, proti, kad viņš dodas triju dienu gājumā, lai cirptu savas aitas.

Tā Jēkabs ar īpašu gudrību un apdomu ir sagaidījis lielisku izdevību. Tādēļ jau Dievs mums ir devis saprātu un visu radību, tāpat arī laicīgo mantu, lai visas šīs lietas kalpotu mūsu vajadzībām.