Baznīcas milzīgā bagātība

“Varenas lietas stāsta par tevi, tu Dieva pilsēta.” [Ps.87:3]

Psalmists zina, ka Baznīcai nav jālepojas ne ar ko citu, kā vien ar tajā sludinātajām lietām, kas tai pieder tikai ticībā. Bet no tā mēs nevaram secināt, ka Baznīca nebūtu patiesi bagāta. Tās bagātība ir tik liela, ka cilvēka sirds to visu nespēj aptvert!

Kas tad ir tās cildenās lietas, kas tiek sludinātas Baznīcā? Tie ir lielie un brīnišķīgie vēstījumi, ka Dievs pats nokāpa no debesīm, kļuva par cilvēku, dzīvoja svētu dzīvi, nomira nevainīgā nāvē, augšāmcēlās ar uzvaru un uzkāpa debesīs, lai izpirktu cilvēci no tās grēkiem. Ar šo nāvi un augšāmcelšanos Jēzus Kristus samierināja visus cilvēkus ar Dievu, izdzēsa viņu grēkus, uzvarēja viņu nāvi un elli, ar žēlastību nopelnīja viņiem mūžīgu pestīšanu un atvēra viņiem godības pilnas debesis. Šie lielie Dieva darbi ir tie, par kuriem runā mūsu teksts, sakot: “Varenas lietas stāsta par tevi, tu Dieva pilsēta.” [Ps.87:3]

Kurš gan var izmērīt Baznīcas dārgumus, kas tai pieder caur Dievu? Kurš var aprēķināt šīs bagātības vērtību? Pasaulei Baznīca šķiet kā ubags, jo lietas, ko zeme sniedz cilvēkiem, lielākoties atrodas pasaules rokās. Viņi ir kungi uz zemes, un tikai šur tur no viņu galda nokrīt kāda druska Baznīcai! Ja tā, tad Baznīcas bagātība nav nekas cits kā maskēta nabadzība.

Kāpēc pasaule, neskatoties uz savām bagātībām, godu un varenību, joprojām nenogurstoši tiecas pēc aizvien vairāk? Tas ir tāpēc, ka pasaule nav atradusi to, kas jau ir Baznīcai: Dievu, laimi un mieru, kas pārspēj visu cilvēku izpratni. Kad pasaule laiku pa laikam iedomājas, ka ir sasniegusi savu mērķi, apziņa par nāvi to vienmēr pamodina no šī sapņainā stāvokļa, jo tā zina, ka tās dzīves beigas ir arī tās iedomu laimes beigas. Nabagai un kailai, tai beidzot jāiet tumšajā mūžībā bez nekā, ko tā varētu saukt par savu. Tā tiksies ar Dievu, kura žēlastības vēsti tā nicināja uz zemes un kurš to atmetīs no Sevis uz visiem laikiem.

Kas tad ir pasaules bagātība? Tā ir kā jūrnieka bagātība, kas virza savu kuģi, kas piekrauts ar lieliem dārgumiem, nevis uz drošu ostu, bet gan virpulī, kas to aizraus jūras dzelmē un visu iznīcinās. Cik pilnīgi atšķirīga ir Baznīcas bagātība, kurai pieder cildenas lietas, kas tajā tiek sludinātas un kam tā tic. Tai ir žēlīgs Dievs un Glābējs, visu grēku piedošana, mierīga sirdsapziņa, cerība uz mūžīgo dzīvi, debesu mierinājums visās tās zemes bēdās un patiess sirds prieks. Baznīca nemeklē laimi, tāpat kā pasaule, jo tai jau tā ir. Pat nabadzīgākais Baznīcas loceklis zina, ka viņš ir bagātāks par visiem zemes ķēniņiem, un tāpēc viņš nemaina savu zemes trūkumu pret visu pasaules bagātību, savu necilo stāvokli pret visu pasaules diženumu un savas ciešanas pret visiem pasaules priekiem.

Baznīcas labums tai ir vērtīgāks par pašas dzīvību. Kamēr pasaule upurē visus savus labumus, lai glābtu savu dzīvību, Baznīca labprāt upurē savu dzīvību, lai glābtu savus labumus. Atšķirībā no pasaules Baznīcu nesatrauc doma par nāvi. Nāves neizbēgamība padara Baznīcu pārliecinātu par savu laimi. Jo nāvē Baznīca ne tikai nezaudē savus labumus, bet tai seko arī Baznīcas labie darbi. Un nākamajā pasaulē šie labumi tiks krāšņi pārveidoti. Baznīcas ticība tad pārtaps par realitāti, kam iepriekš tika ticēts, tās cerība pārtaps par to, kam tika cerēts, un tās mierinājums nelaimē pārtaps par pilnīgu, mūžīgu prieku un svētību.

Ak, cik godības pilna un brīnumaina ir Baznīca! Tās laicīgā zemes nabadzība ir tikai rupja čaula tās mūžīgo debesu bagātību dārgajai pērlei. Šeit tās dzīve joprojām ir apslēpta kopā ar Kristu Dievā. Uz zemes to atpazīst tikai tas, kurš ir ieguvis šo bagātību. Pasaulīgi domājoša sirds, kas par bagātību uzskata tikai laicīgo un redzamo labumu, nespēj saprast Baznīcas godību. Tomēr tuvojas diena, kad neredzamā Baznīca kļūs redzama, un tad pasaule būs pārsteigta, redzot, cik bagāta bija šķietami nabadzīgā Baznīca. Tad izrādīsies, ka tā, kas šeit izskatījās kā ubadze, patiesībā bija pārģērbusies debesu ķēniņiene, kas saņem valstību, kas tai bija sagatavota no pasaules sākuma. Tad arī pasaule uzzinās, ka tā nav pakļāvusi Baznīcu, bet to pakļāvusi Baznīca; ka nevis pasaule pacieta un uzturēja Baznīcu, bet ka Baznīca pacieta un uzturēja pasauli; ka nevis Baznīca bija kalpone pasaulei, bet pasaule bija Baznīcas kalpone; ka visam pasaulē, gan varenajiem, gan necilajiem, ir jākalpo Baznīcai. Īsāk sakot, pasaule sapratīs, ka svētais Pāvils runāja patiesību, nosaucot Baznīcu par nabagu, kas daudzus dara bagātus, sakot par Baznīcu: “Jo viss ir jūsu. Vai tas būtu Pāvils, vai Apolls, vai Kēfa, vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadējās vai nākamās lietas, viss jums pieder!” [1.Kor.3:21-22]