Īstais brīdis nožēlot grēkus

“Izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas!” (Ef.5:16)

Tā ir daļa no visu cilvēku dabiskās samaitātības, ka viņi neapsver žēlastības laika īsumu un nenoteiktību un tāpēc vienmēr atliek rūpes par savu pestīšanu no vienas dienas uz nākamo. Ir maz cilvēku, kas nemaz nevēlas atgriezties, bet lielākā daļa no viņiem ir iedomājušies, ka to darīs rīt, vai varbūt nākamgad, vai pēc tam, kad būs pagājis viens vai otrs notikums viņu dzīvē.

Neapšaubāmi, pirmais šīs atlikšanas iemesls ir maldīgs priekšstats, ka tagad nav labākais laiks; viņi vēlas sagaidīt piemērotāku brīdi. Tiem, kas ir savā laimīgajā jaunībā, ir grūti atrauties no pasaules. Viņi domā, ka piemērots laiks atgriešanās brīdim pienāks, kad viņi būs sasnieguši pilnīgu briedumu. Tomēr, kad viņi beidzot ir kļuvuši pa īstam pieauguši, viņi atklāj, ka šķēršļi grēku nožēlošanai ir palielinājušies, nevis samazinājušies. Tie, kas pārdzīvo ciešanas, nabadzību un trūkumu, domā, ka viņiem tagad nav laika meklēt debesis; viņiem vispirms jācenšas izkļūt no savas pašreizējās situācijas. Kad viņi būs sasnieguši mieru, kārtību un šai dzīvei nepieciešamos līdzekļus, tad gan viņi varēs sākt domāt par savas dvēseles pestīšanu. Bet lūk! Kad ir pagājis viens grūtību brīdis, tad drīz vien uzrodas kāds jauns šķērslis viņu ceļā uz atgriešanos. Dienas kļūst par mēnešiem, un mēneši kļūst par gadiem, un cilvēki joprojām gaida piemēroto brīdi, lai atgrieztos. Lielākā daļa cilvēku galu galā nolemj gaidīt savu pēdējo slimību. Tajā brīdī, viņi iedomājas, ka viņu mīlestība pret zemes un grēcīgajām lietām maģiski pazudīs, un nekas netraucēs Kristum ienākt viņu sirdīs, lai Viņš varētu viņus ievest Savā debesu valstībā.

Visas šīs kavēšanās laikā galvenais vārds ir “vēlāk”. Jaunieši uzskata vecumu par īsto laiku, lai meklētu atgriešanos, nabadzīgais cilvēks ilgojas pēc labklājības laika, nelaimīgais cilvēks gaida prieka laiku, veselais cilvēks gaida uz slimības laiku, un slimais cilvēks cer uz atveseļošanās laiku. Katrs laiks, izņemot pašreizējo, šķiet kā īstais laiks, lai kļūtu par Kristus mācekli. Bet vai tie visi nav briesmīgi sātana un mūsu pašu samaitātās sirds maldi? Vai var būt nepiemērotāks laiks atgriešanās brīdim par vecumu un slimību? Un tomēr lielākā daļa tieši to gaida!

Taču patiesība ir tāda, ka neviens cilvēks, kurš zina, ka viņš savā sirdī joprojām nav pareizās attiecībās ar Dievu, nevar atļauties gaidīt pat vienu dienu, lai risinātu šo jautājumu. Ja viņš vēlas gaidīt piemērotāko brīdi, tas nekad nepienāks. Ak, kaut viņš atpazītu šos savas sirds ļaunos maldus! Mūsu miesai un asinīm nekad nav piemērota laika atgriešanās brīdim. Ja cilvēkam tagad šķiet grūti atbrīvoties no važām, kas kavē viņa atgriešanos, viņam nevajadzētu iedomāties, ka pienāks labāks laiks. Gluži pretēji – jo ilgāk viņš gaidīs, jo dziļāk viņā iesakņosies grēks, jo stingrāk viņu apņems zemes labumu kārdinājumi un jo nocietinātāka kļūs viņa sirds. Piemērota brīža gaidīšana ir slazds, kas jau ir ievilcis miljonus cilvēku samaitāšanā.

Šī iemesla dēļ, ja mūsu dvēseles pestīšana mums ir dārga, ieklausīsimies Svētā Pāvila vārdos: “Izmantojiet laiku!” (Ef.5:16) Kad mēs dzirdam Dieva balsi savā sirdī, kad Viņa Vārds pierāda Savu spēku mūsos, kad mēs mācāmies no šī Vārda atpazīt, ka ar mums viss nav kārtībā, kad tas atmodina mūsu sirdsapziņu, lai mēs justu savus grēkus, un kad, Svētā Gara darbības rezultātā, mēs piedzīvojam ilgas pēc žēlastības, atpestīšanas un glābšanas, mums ir jāizmanto šis laiks. Mums ir jāsaka sev: “Šodien, šodien, kad es dzirdu Dieva balsi, es nedrīkstu nocietināt savu sirdi. Es nedrīkstu gaidīt piemērotāku laiku, jo īstais brīdis ir pienācis, un tas ir šodien! Man tas nekavējoties jāizmanto! Man savās ciešanās jānometas uz ceļiem Dieva priekšā, jānožēlo Viņam savi grēki un jāsatver žēlastība, ko Kristus man piedāvā Evaņģēlijā.” Kad būsim tikuši tik tālu, šo ticības dzirksti mums jāizmanto pareizi. Turpinot studēt un lietot Dieva Vārdu un meklēt Dievu lūgšanā, mēs redzēsim, kā mūsu vājā ticība kļūst stiprāka, un tad nekas vairs nespēs mūs izraut no mūsu žēlsirdīgā Dieva rokām.