Mēs nevaram pilnībā uzticēties savam prātam

Vecā čūska arvien runā lepnu un pārspīlētu valodu: “Nekad nešaubieties par savu prātu. Jums jākļūst kā dieviem, kas paši zina atšķirt labu no ļauna. Nebaidies ne no kādiem maldiem, jo tu pats zināsi un sapratīsi, kas ir pareizi. saprātīgi un loģiski, un tev būs taisnība.”

Taču Tā Kunga bijībā un pazemībā cilvēks atvaira šādas lielīgas domas par sevi. Kurš gan nezina, cik pašsaprotami mēs mēdzam pieņemt kaitīgas un aplamas lietas! Kad, piemēram, klausāmies veikla advokāta runu, tā izklausās patiesa un neapšaubāma un šķiet, ka citādi nemaz nevar būt, taču tad nāk kāds cits un pierāda pretējo, kas šķiet tikpat patiess un neapšaubāms. Tas māca, ka nevaram pilnībā uzticēties savam prātam.

Apustulis mums dod dārgu mērauklu patiesai Svēto Rakstu skaidrošanai. Ja tev abi skaidrojumi šķiet ticami, tev jāzina, ka pareizais ir tas, kas ir saskaņā ar ticību. Apustulis saka, ka pravieša spējām ir jāizpaužas saskaņā ar ticību (Rom. 12:3), bet pravietošana nozīmē Svēto Rakstu skaidrošanu. Pāri visam tev jāievēro, kas vislabāk saskan ar galveno mācību, ar visa Kristus Evaņģēlija garu, un ved uz skaidru ticību un prāta krustā sišanu, jo tā ir viena no Kristus Evaņģēlija vadlīnijām, ka mūsu prātam arvien vairāk jātop izdeldētam, bet garam arvien vairāk jāpieaug ticība, ka tas tic visiem Dieva vārdiem, lai cik tie liktos neticami.

“..Dieva ģeķība ir gudrāka nekā cilvēki..” (1.Kor.1:25). Īsi sakot, es pavisam droši zinu, ka vislielākie apsolījumi pieder ticībai un pazemībai, jo pazemīgajiem Viņš dod žēlastību, bet pret gudrajiem un lepnajiem Svētajos Rakstos ir vērsts daudz smagu vārdu (Mt.11:25; 1.Pēt.5:5).

Lai Dievs ir žēlīgs un neatstāj mūs šī lielā un aklā nezvēra, prāta, ziņā!