:: e – BAZNICA ::

Kā bīskapiem un mācītājiem jāsagatavojas un jāizturas

“Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks.” [1.Pēt.5:1]

Te Sv. Pēteris sniedz pamācību, kā jāizturas tiem, kuri vada tautu, atrodas tās garīgajā vadībā. Iepriekšējā nodaļā viņš ir sacījis, ka nevienam neklājas neko mācīt un sludināt, ja viņš nav pārliecināts, ka tas ir Dieva vārds. Tas tādēļ, lai mūsu sirdsapziņa balstītos uz klints pamata. Mums, kristiešiem, ir pienākums būt pārliecinātiem par to, kas Dievam ir tīkams un kas nav. Ja tādas pārliecības nav, tad neesam kristieši. Tāpat apustulis ir mācījis, ka ikvienam savs amata pienākums un darbs ir jāpilda tā, itin kā tas būtu paša Dieva darbs. Šie vārdi tiešā veidā attiecas uz bīskapiem un mācītājiem, norādot, kā viņiem jāsagatavojas un jāizturas.

Sv. Pēteris saka: es pamācu šos vecākos, kuru uzdevums ir aprūpēt dvēseles, arī pats būdams vecākais. Tā nu ir skaidrs, ko šis vārds nozīmē. Tie, kuri tiek saukti par vecākajiem, ir pildījuši amatu un sludinājuši, tādēļ apustulis sauc viņus šādā vārdā.

Apustulis izturas pazemīgi. Viņš nesaka, ka ir kungs vai priekšnieks, lai gan kā Kristus apustulim viņam būtu šāda vara. Viņš sevi sauc ne tikai par vienu no vecākajiem, bet arī par Kristus ciešanu liecinieku. Tas ir, it kā viņš gribētu sacīt: es ne tikai sludinu, bet arī esmu to kristiešu vidū, kuriem nākas ciest. Tā viņš parāda, ka visur, kur ir kristieši, ir jābūt arī ciešanām un vajāšanām. Tas ir īsts apustulis.