Pats par sevi pastāvošs un darbīgs Dieva vārds

Ebreju valodā visbiežāk lietotais termins ar nozīmi “vārds” ir – דָּבָר. Šis ebreju vārds nozīmē arī “lieta”, “notikums”, “kāds jautājums”. Tas liecina, ka ebreji vārdu saprot kā kaut ko pašu par sevi pastāvošu un darbīgu.

Tas ir viens no iemesliem, kādēļ ebreji nevēlas krasi nošķirt domu no rīcības, kā to dara grieķi un viņu ietekmē arī mēs. דָּבָר ebreju valodā tiek lietots gan attiecībā uz runātu, gan rakstītu vārdu. Ebreju valodā ir vēl divi citi vārdi, kas atvasināti no darbības vārda אָמַר un nozīmē runāt vai sacīt. Tie ir vārds אּמְרַת (37x) un אֵ֫מֶר (48x). Šie vārdi nekad nav lietoti prozā, bet tikai dzejā un atšķirībā no דָּבָר apzīmē tikai mutisku, nevis rakstītu vārdu.

Visi šie vārdi bieži sastopami praviešu rakstos, dažreiz visi kopā vienā teikumā, un tie norāda uz faktu, ka Jahve ir runājošs Dievs: “Klausies, debesis, un sadzirdi, zeme, jo Kungs (Jahve) runā!” (Jes.1:2)

Protams, arī citās seno tautu reliģijās dievības runā. Tas redzams gan Šumeru dziesmās, gan Ēģiptes likumos, gan Babilonijas pravietojumos. Tomēr ir liela atšķirība starp šīm dievībām un Jahvi.

Pagānu reliģijās ir daudz dažādu vārdu, cik dievību, tik vārdu, bet ebreju tikai viens – Jahve, Dievs Tas Kungs. Visā pārējā pasaulē, kur bija daudz dažādu dievu, tādēļ bija darīšana ir izolētiem, savstarpēji nesaistītiem notikumiem. Šā iemesla dēļ pagāniskajā pasaulē nebija iedomājama vienota pasaules aina – viena radīšana un viena kopīga vēsture, bet Israēlā tā bija tieši tāda – savstarpēji saistīta, vienota cauri gadu tūkstošiem.

Pretēji pagāniem, kam bija dažādi vārdi un dažādas autoritātes, kas sacentās savā starpā, Israēlā bija viens Dievs un viņa vārds bija saistīts ar viņa pašatklāsmi. Dievs atklājas caur savu vārdu. Un Dieva atklāsme notiek laikā, veidojot vēsturi, vienu kopīgu vēsturi. Dievs sacīja un tā notika, te tā bija – viņa radītā pasaule, ar visu, kas pēc tam sekoja.

Dieva vārds tātad ir radošs vārds, bet viņa vārds ir arī skaidrojošs vārds, kas ne tikai rada, bet arī piešķir jēgu un nozīmi radībai un tās vēsturei. Tādēļ ticības un morāles lietās Dieva vārds ir ne tikai augstākā, bet arī vienīgā autoritāte.

Baznīcas ticības apliecības par Dieva vārdu sauc “Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu rakstus.” Šie raksti ir šķīsts avots, “kas ir vienīgā, patiesā mēraukla, pēc kuras izvērtējami un iztiesājami visi skolotāji un visas mācības.”