Atdot savu dzīvību par tuvāko

“Un piegājis viņš pārsēja viņa vātis, ieliedams tajās eļļu un vīnu; pēc tam viņš to cēla uz savu lopu un to aizveda mājvietā un to apkopa.” (Lk.10:34)

Ļoti maldās tie, kas domā, ka spēj panākt savu attaisnošanu, izpildot bausli mīlēt savu tuvāko. Šādi cilvēki uzskata, ka ir rīkojušies taisnīgi pret ikvienu tā, ka neviens nevar prasīt no viņiem atbildību un ka visai pasaulei ir jāatzīst viņu rīcība par taisnīgu. Tādējādi viņi tic, ka ir darījuši pietiekami, lai izpildītu mīlestības bausli. Viņi domā, ka šī mīlestība prasa dot katram to, kas viņam pienākas, atdot aizdoto, atmaksāt labu ar labu un mīlestību ar mīlestību, palīdzēt tuvākajam (ja tas nesagādā pārāk lielas pūles), izvairīties no tuvākā pakļaušanas briesmām vai negodam, dot nabagiem no sava pārpalikuma un tamlīdzīgi.

Taču viņi smagi maldās. Tā nav mīlestība, bet gan taisnīgums. Patiesa mīlestība ir nesalīdzināmi vairāk kā taisnīgums. Kristus to parāda ar žēlsirdīgā samarieša piemēru. Viņš nedomāja: “Ja priesteris un levīts pagāja garām šim ciešanu pārņemtajam cilvēkam, kurš ir viņu ticības brālis, tad arī man, citticībniekam, nav nepieciešams pūlēties.” Viņš nedomāja: “Šajā mežā ir bīstami. Man jādomā pašam par savas dzīvības glābšanu, lai es līdz tumsai droši nokļūtu viesnīcā šai bīstamajā apvidū.” Viņš nedomāja: “Esmu noguris, un mans nastu nesējs dzīvnieks ir vajadzīgs man pašam. Es došos uz viesnīcu un tur aicināšu cilvēkus atvest šo pusdzīvo vīru.” Nē. Tā vietā viņš domāja: “Ja priesteris un levīts pagāja garām savam nelaimē nonākušajam ticības brālim, lai viņi paši raugās, kā par to atbildēs Dieva priekšā. Es jūtos spiests palīdzēt.” Viņš domāja: “Arī es varu nonākt laupītāju rokās, taču man ir pienākums apliecināt mīlestību. Ja Dievs mani tagad nepasargās, lai notiek Viņa prāts. Kāpēc gan es nevarētu atdot savu dzīvību par tuvāko?” Visbeidzot viņš domāja: “Ja es vispirms steigtos uz viesnīcu pēc palīdzības, šis nabaga cilvēks tikmēr varētu nomirt, un es savas nevērības un ērtību dēļ kļūtu par viņa slepkavu.” Tāpēc viņš ielēja brūcēs eļļu un vīnu, pārsēja tās, uzsēdināja cietušo uz sava dzīvnieka un pavadīja viņu līdz viesnīcai.

Šeit mēs redzam, kā tiek izpildīts mīlestības bauslis. Cilvēkam jābūt gatavam un labprātīgam mīlestībā pret savu tuvāko nest vislielāko upuri. Patiesa mīlestība nejautā, kas būtu jādara citiem. Tā domā: “Pat ja neviens cits neko nedara, es tomēr esmu parādā.” Patiesa mīlestība nejautā, ko var pieprasīt. Tā neapmierinās ar vienkāršu taisnīgu rīcību, bet vienmēr jautā: “Kā es vēlētos, lai citi izturas pret mani, ja es būtu tādā pašā situācijā?” Patiesa mīlestība mudina cilvēku mīlēt tuvāko kā sevi pašu. Tā nekavējas domāt, vai kādam citam būtu pienākums darīt. Tā reaģē nekavējoties un labāk pati cieš kaunu, nekā ļauj tuvākajam to nest. Tā ir gatava palīdzēt pat tad, ja uzdevums ir grūts, ja pašam nav pārpalikuma un ja trūcīgajam jāatdod tas, kas nepieciešams pašam. Tā ir gatava likt uz spēles savu mantu, veselību, godu un pat dzīvību tuvākā labā, kad vien tas ir nepieciešams.

Mozus rakstīja: “Ja tu redzi sava ienaidnieka ēzeli guļam zem viņa nastas, tad neatstāj to, bet palīdzi tam to pacelt.” (2.Moz.23:5) Jaunā Derība piebilst: “Neviens lai nemeklē savu paša, bet citu labumu!” (1.Kor.10:24); “Nesiet cits cita nastas, tā jūs piepildīsit Kristus likumu” (Gal.6:2); un: “Mums pienākas atdot savu dzīvību par brāļiem.” (1.Jņ.3:16)

Kur ir cilvēks, kurš dzīvo šādu mīlestības pilnu dzīvi? Tāda nav. Tikai Kristus dzīvoja, cieta un mira šādā veidā – nevis Sevis dēļ, bet mīlestības dēļ pret grēciniekiem. Patiesi kristieši, kuros dzīvo Jēzus, sāk īstenot šādu mīlestību, taču nekad to nepadara pilnīgi. Tādēļ tie ir ļaunā iedvesti maldi, ja kāds domā, ka cilvēks spēj sevi attaisnot Dieva priekšā un darīt sevi svētu, izpildot bausli mīlēt tuvāko.