Apziņa par piederību Kristum

Svētlaimīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. [Mt.5:10]

Šis pants nerunā par Dieva taisnību, tas ir, par vajāšanām Jēzus Kristus dēļ, bet sauc par svētlaimīgiem tos, kas tiek vajāti taisnīga iemesla dēļ – tagad varam piebilst – patiesa, laba, cilvēcīga iemesla dēļ [sk. 1.Pēt.3:14 un 2:20].

Ar šo svētlaimi Jēzus pilnībā noraida to kristiešu viltus kautrību, kuri izvairās no jebkāda veida ciešanām taisnīga, laba un patiesa iemesla dēļ, jo ar tīru sirdsapziņu viņi var ciest vienīgi par skaidru ticības apliecināšanu Kristum.

Jēzus rūpējas par tiem, kas cieš taisnīga iemesla dēļ, pat ja tas nav gluži Viņa vārda apliecināšanas dēļ.

Viņš pakļauj viņus savai aizsardzībai, uzņemas par viņiem atbildību un uzrunā šeit tieši viņus.

Tādējādi cilvēks, kas tiek vajāts taisnīga iemesla dēļ, tiek vadīts pie Kristus.

Tādējādi šādi cilvēki savu ciešanu un atbildības stundā – iespējams, pirmo reizi mūžā, viņiem pašiem dīvainā un pārsteidzošā veidā, tomēr kā dziļi izjustu nepieciešamību – piesauc Kristu un atzīst sevi par kristiešiem, jo ​​tikai tajā brīdī viņiem ataust apziņa par piederību Kristum.