Par Kristus klātbūtni baznīcā

Noklausies šo e-publikāciju

Tādējādi cilvēku dzimumam ir tikai viena pestīšanas iespēja, ja vien mēs to sev neatraujam un pilnīgi paļaujamies uz Kristu, kuram esam uzpotēti, lai mēs būtu Viņā un mums būtu tā taisnība, ko Dievs piešķir ticībai Kristū (Fil.3:9); lai mēs Kristū tiktu padarīti par Dieva taisnību (2.Kor.5:21) un kļūtu par Vīnakoka zariem (Jņ.15:5); tā ka mēs varētu sacīt: “Nevis es dzīvoju, bet manī dzīvo Kristus” (Gal.2:20).

Ir redzams, ka [agrīnās baznīcas] tēvi nepārprotami ticēja Kristus miesīgai klātbūtnei, tas ir, klātbūtnei, kas ir redzama, sajūtama un lokāla saskaņā ar ķermeņa fiziskajām īpašībām un saskaņā ar veidu, kā pasaule saprot šādu klātbūtni. Kaut arī tagad Kristus pēc lietu dabiskā veida ir ārpus šīs pasaules, tomēr debešķīgā un pārdabiskā veidā Viņš ar Savu pieņemto dabu ir klātesošs Vakarēdiena notikumā, un Viņš ir klātesošs arī baznīcā, kamēr Viņa individuālie locekļi aizvien vēl ir šajā pasaulē un cīnās zem krusta smaguma. Tomēr šie tēvu izteikumi mums kalpo arī kā brīdinājums, ka mums nevajadzētu nodoties tukšiem strīdiem par visa Kristus klātbūtni baznīcā saskaņā ar ikvienu no dabām, bet gan apdomāt, cik derīgu, tīkamu un dārgu mierinājumu mēs gūstam un varam rast faktā, ka Dieva Dēls vēlas būt klātesošs Savai baznīcai, kas šeit virs zemes cīnās zem sava krusta lielā miesas nespēkā starp dažādiem pasaules piedauzības akmeņiem, bīstamiem Sātana valgiem un daudzajiem šīs pasaules kārdinājumiem un nelaimēm. — Un tas viss ir ne vien saskaņā ar Viņa dievišķo dabu, bet arī ar Viņa pieņemto cilvēcisko dabu, kurā Viņam un mums ir viena substance un Viņš ir mūsu Rads un Brālis, savukārt mēs esam Viņa miesas locekļi, no Viņa miesas un Viņa kaula.

Un nu, lai mēs varētu iegūt pārliecību, ka šī svētība attiecas arī uz mums un mūsu samaitāto dabu un patiesi ir mums piesaistīta, Kristus Savā Vakarēdiena mielastā atkal dāvā mums to pašu dabu, kuru Viņš bija pieņēmis no mums un vispirms to Sevī atjaunojis. Tāpēc, kad mēs to ar savu nožēlojamo miesu saņemam, mēs vairs nešaubāmies par to, ka arī mūsu daba ir pestīta Kristū. Tādējādi Viņš, tā sakot, ietver mūsu nožēlojamo un samaitāto dabu Savas svētās un dzīvu darošās cilvēciskās dabas pārpilnībā, tā ka mūsu nelietība un nožēlojamība tiek dziedēta un mēs šajā visciešākajā vienībā tiekam atjaunoti.