Patiesi žēlastības līdzekļi

Romas katoļu Baznīca māca, ka sakramenti darbojas “ex opere operato”, t.i., “caur padarītiem darbiem”. Tas nozīmē: ja sakramentālo darbību veic pareizā persona (ordinēts priesteris) ar pareizu nodomu darīt to, ko Baznīca parasti dara, un pareizā formā – kā Baznīca to paredz, tad iestājas sakramentālais efekts.

Tiek uzsvērta doma, ka sakraments stājas spēkā tad, kad tas tiek izdalīts pareizā veidā. Taču šīs mācības rezultātā priekšplānā izvirzās nevis ticība, bet priestera darbība. Galvenā uzmanība tiek vērsta priestera darbības nozīmīgumam, nevis Jēzus apsolījumam, kas doti sakramentos.

Reformētajā teoloģijā Dieva darbība sakramentos ir reducēta līdz minimumam. Cvinglijs kristībā un Svētajā Vakarēdienā saskatīja galvenokārt simbolus. Kalvins vairāk uzsvēra to “sakramentālo raksturu”, bet izvairījās tos saukt par žēlastības līdzekļiem. Viņš sakramentos nesaskatīja Dieva darbību, bet drīzāk pieļāva sakramentālai darbībai paralēlu vai vienlaicīgu Dieva žēlastības aktu. Viņš atdalīja sakramentālo darbību (ar ūdeni, maizi un vīna koka augļiem) no Dieva žēlastības akta un neapvienoja tos tā, kā tas ir pieņemts luteriskās Baznīcas mācībā.

Luterisms māca, ka kristība un Svētais Vakarēdiens ir patiesi žēlastības līdzekļi, ko Dievs lieto saskarsmē ar mums. Caur tiem Dievs mums dāvina žēlastību. Šādas izpratnes pamatā ir atziņa, ka sakramenti ir “redzamie Dieva Vārdi”, Evaņģēlija vārdi, kas mums nodrošina grēku piedošanu caur mūsu ticību kā objektu. Tie nedod mums pestīšanu bez ticības.

Augsburgas ticības apliecībā ir teikts:

Lai mēs varētu nākt pie ticības, Dievs ir iestādījis Evaņģēlija sludināšanu un sakramentu izdalīšanu. Jo Dieva Vārds un sakramenti ir līdzekļi Svētā Gara saņemšanai, kas rada ticību tajos, kas dzird Evaņģēliju, kad un kur tas labpatīkas Dievam.

Dieva žēlastība nekarājas kaut kur gaisā. Mēs nevaram to novilkt lejā no debesīm ar reliģisku vingrinājumu palīdzību kā meditācijā, askēzē vai tml. Mums tā jāsaņem no Dieva, kura žēlastība ir kā rokas, kas izstieptas mums pretī, lai dāvinātu.

Daži apzīmējumu “žēlastības līdzekļi” lieto, runājot par visu, kas saista mūsu dzīvi ar Dievu. Tad arī lūgšana kļūst par žēlastības līdzekli. Tomēr skaidrības labad ir jāsaka, ka tikai Dieva Vārds, kristība un Svētais Vakarēdiens ir žēlastības līdzekļi. Ir liela atšķirība starp līdzekļiem, ko lieto Dievs, kad Viņš runā ar mums, un līdzekļiem, kurus mēs lietojam, kad griežamies pie Viņa. Lūgšanā mēs vēršamies pie Dieva, mēs esam aktīvi pavisam citā veidā nekā tad, kad piedalāmies Dieva Vārdā, kristībā vai Svētajā Vakarēdienā. Tukšā, atvērtā sauja, ko nabaga grēcinieks virs zemes stiepj pretī Dievam, lai iegūtu debešķīgo dāvanu, ir pavisam kaut kas cits nekā pilnā sauja, ko glābjošā žēlastība no debesīm sniedz pretī zemei, lai dāvinātu nabagiem savas bagātības pilnību. (Gails Džonsons)

Kādas ir attiecības starp dažādajiem žēlastības līdzekļiem? Vai katram no tiem ir sava īpaša funkcija? Daži saka, ka Dieva Vārda uzdevums ir vienīgi piedāvāt žēlastību. Evaņģēlija Vārds mums nevar dot žēlastību. Saka, ka Dievs piedāvā žēlastību caur Savu Vārdu, dod to kristībā un stiprina ticību Svētajā Vakarēdienā, taču tā ir tikai teorija. Bībele Evaņģēliju sauc par “vārdiem, caur kuriem jūs tiksit pestīti”. (Ap.d.11:14) Ticība rodas caur sludināto Vārdu. (Rom.10:17) Luters pareizi konstatē, ka Dievs dod žēlastību daudzos veidos.

Sludinātais un lasītais Evaņģēlijs ne tikai piedāvā žēlastību, bet arī to dod. Luterāņu dogmatiķis Hemnics pareizi kritizē Romas katoļus, tāpēc ka viņi runā vienīgi par kristību un nevis par Dieva Vārdu attiecībā uz veidiem, kā Dievs dod savu žēlastību.

Evaņģēlija Vārds patiesi var dot žēlastību un grēku piedošanu; tas kļūst skaidrs, kad mēs domājam par grēksūdzi, ko Luters min kā vienu no “metodēm”, ar kuras palīdzību Evaņģēlijs dod žēlastību.

Viņš to paskaidro sekojoši:

Grēksūdze sastāv no divām daļām; vienā mēs atzīstamies savos grēkos (garīdzniekam), otrā mēs saņemam atvieglojumu (absolūciju) vai grēku piedošanu no tā, kam mēs sūdzam grēkus, un nešaubāmies, bet droši ticam, ka Dievs debesīs mums ir piedevis.

Grēksūdze ļoti palīdz kristiešiem, kas atrodas garīgā izsīkumā un cīņās. Ir labi uzticēties dvēseļu ganam. Taču grēksūdzes centrā ir absolūcija, t. i., individuāls grēku piedošanas apliecinājums.