Dievs lieto uztveramus līdzekļus

Nav nejaušība, ka Dievs saista dzīvo sadraudzību ar ārēji uztveramiem līdzekļiem – Vārdu un sakramentu.

Tas ir cieši saistīts ar vareno pestīšanas notikumu, kur Vārds tapa miesa. Dievs, kas dzīvo gaismā, kurai neviens cilvēks nevar tuvoties (1.Tim.6:16), kļuva mūsu brālis; Viņš kļuva cilvēks savā Dēlā. Viņš, kuru neviens nav redzējis un nav spējīgs redzēt, kļuva redzams, pieņemdams cilvēka veidolu. Jāuzsver, ka Jānis lieto veselu paralēlu izteicienu rindu, lai parādītu to, ka viņi uztvēra Kristu ar saviem maņu orgāniem: viņi redzēja, dzirdēja un pieskārās Viņam. (1.Jn.1:1-3)

Jau no senseniem laikiem daži jūtas aizvainoti par mācekļu apgalvojumiem, ka viņi ir sastapuši Dievu šādā veidā. Daudzi domā, ka tā ir pārāk piezemēta Dieva uztvere. Taču Vārds kļuva miesa. Dievs nepieder tikai pie pārjutekliskās (ekstrasensorās) pasaules, bet arī pie uztveramās, samanāmās pasaules. Dievam ir labpaticis nokāpt pie mums, nokāpt uztveramajā pasaulē, lietu pasaulē. Tāpēc mums nav jāizliekas, ka, paceļoties augstākā garīguma pakāpē, mēs varētu pacelties pie Viņa pārjutekliskajā pasaulē. Viņš sastop mūs šeit – runātajā un rakstītajā Vārdā, kristību ūdeni, Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā. Vārds tapa miesa. Tomēr ir daudzi, kas šaubās un jautā: Kā tas var būt, ka dzīvā sadraudzība ar Jēzu ir panākama ar žēlastības līdzekļiem? Kāpēc Dievs lieto ārējas zīmes?

Jo īpaši neskaidrības rodas saskarsmē ar kristību un Svēto Vakarēdienu. Kā gan šādas ārējas izdarības var radīt dvēseles sadraudzību ar Jēzu? Šis jautājums liek daudziem iebilst: “Vai tad tā nav ticība, kas saista grēcinieka dvēseli pie Jēzus? Vai tad ne ticībā mēs tiekam pestīti un piedzimstam jaunai dzīvei? Vai tad tā nav pati galvenā Jaunās Derības vēsts?”

Bērnu kristības pretinieki nāk klajā ar saviem argumentiem. Pēc viņu domām, mācība par pestīšanu ticībā un ticība sakramentiem kā žēlastības līdzekļiem ir absolūti pretstati. Gluži pretēji – šīs divas mācības daļas ir tik cieši saistītas, ka viena bez otras tās vispār nav izprotamas. Pestīšana ticībā ir visciešākā saistībā ar žēlastības līdzekļiem.

Ja mēs gribam saprast ticību, mums vispirms jāsaprot Evaņģēlijs, jo Evaņģēlijs ir pirmais un tikai tad seko ticība. Dievs mūs sastop Evaņģēlijā, un tikai pēc tam seko ticība, ja grēcinieks neaizslēdz tai savu sirdi. Mēs jau runājām par to, kas ir Evaņģēlijs. Evaņģēlijs pretstatā Bauslībai ir Vārds, kurā Dievs mums paziņo par savu mūžīgo mīlestību un žēlastību Kristū, piedāvā un pasludina grēku piedošanu Jēzus dēļ.

Tāpat arī mēs noskaidrojām Svēto Rakstu patiesību, ka Evaņģēlijam piemīt spēks atmodināt un radīt ticības pārliecību grēcinieka sirdi, kas ir salauzta zem Bauslības nastas. Evaņģēlijs ir žēlastības līdzeklis.

Bet kā tad ar kristību un Svēto Vakarēdienu, kas ir ārējas darbības? Atbilde ir: kristība un Svētais Vakarēdiens ir Evaņģēlijs, tāpēc tie ir žēlastības līdzekļi.