Mākoņu aizsegts skats

Ja esam kristieši, kas “dzīvo Garā” (Gal.5:25), vai tad mēs automātiski nedarām Dieva gribu?

Šo sarežģīto jautājumu pēc 1527. gada izvirzīja daži luterāņu profesori un mācītāji. Johans Agrikola teicis, ka likumam vispār nav vietas Baznīcā. Antons Otto vai, iespējams, kāds no viņa pārlieku dedzīgajiem piekritējiem paziņoja, ka kristietis stāv pāri likumam un viņam nav vajadzības tam pakļauties. Andreass Muskulus pat izteicās, ka Luters nebija pietiekami luterisks, toties Mihaels Neanders apsprieda, vai kristietim nepieciešami norādījumi, kā dzīvot kristieša dzīvi.

Tie bija nopietni jautājumi, un tā vai citādi vēl joprojām tiek uzdoti šodien. Ja Kristus ir “bauslības gals” (Rom.10:4) un kristieši ir brīvi (Jņ.8:36; Gal.5:1), vai uz viņiem attiecas Dieva likums? Galu galā vai vēl pastāv “drīkst” un “nedrīkst”? Un kā izskaidrot Jēzus un apustuļa Pāvila garos pavēļu un pamācību sarakstus?

Luters jau 1539. gadā atbildēja uz šiem jautājumiem, rakstīdams par Agrikolu un viņa piekritējiem:

Šķiet, ka šie gari domā, ka visi, kas klausās vēsti, ir šķīsti kristieši, bez grēka.

Taisnība, ka mūsu kritieni un savtīgums Dieva acīs vairs netiek uzskaitīti; mēs esam pieņemti. Dieva likums nav spriedums mums, kamēr vien mēs to apzināmies. Reizi par visām reizēm: jums nav jāpilda likumi un nosacījumi, lai Dievs attiektos pret jums kā pret labu kristieti. Jūsu “grēki ir apklāti caur pilnīgu paļāvību Kristum”. Tāpēc likums vairs nespēj jums uzstādīt prasības. Jūs esat brīvi.

Nelaime ir tā, ka mēs esam ne tikai pieņemti svētie; mēs esam arī savtīgi grēcinieki, kas ne vienmēr pašsaprotami mīl Dievu un savus līdzcilvēkus. Un tad, kad mums jāsaprot, kāda ir Dieva griba ikvienā situācijā, mūsu skats ir mākoņu aizsegts.

Ja ticīgie .. būtu pilnīgi atjaunoti šajā dzīvē caur Gara iemājošanu .. viņi darītu to, ko tiem vajadzētu darīt .. spontāni un netraucēti .. Bet šajā dzīvē kristieši nav pilnīgi un galīgi atjaunoti.

Tāpēc nepieciešamas Dieva pavēles, kas “apgaismotu viņu ceļu”.