Kristus Bauslību piepilda viens par visiem

Kā lai es noticu, ka, pateicoties Kristum, es esmu brīvs no Bauslības soda un ka Dievs mani mīl un uzlūko tā, it kā es nekad nebūtu grēkojis, man nebūtu ne Bauslības, ne grēku un es būtu absolūti tīrs, taisns un tīkams Viņa acīs? Nē, tas šķiet pārāk neticami un brīnumaini, un es joprojām jūtu sevī grēku un Bauslības spriedumus.

Tas ir spēcīgs arguments. Un tā nav tikai virspusīga doma, bet sakņojas ļoti dziļi mūsu dabā. Lai arī Bauslības likumi ar grēkākrišanu mūsu apziņā ir aptumšoti, tomēr tie ir tik dziļi iesakņoti mūsu dabā, ka pat pagāniem, kas nekad nav dzirdējuši Sinaja kalna vēsti, savā iekšējā pasaulē ir jāizjūt Bauslības balss nāvīgās mokas (Rom.2:14-15).

Turklāt kopš grēkākrišanas mūsu daba nemudina vis godāt un pielūgt Dievu, ticēt Viņa vārdiem un darbiem, bet uzticēties tikai sev, savām domām un jūtām. Tas rada situāciju, kad pat paši evaņģēliskākie kristieši, lai arī atmodināti, savā uztverē un sirdsapziņā ir vairāk legālistiski, nevis evaņģēliski. Taču, ja viņi ir mācījušies saprast savu brīvību un saņēmuši žēlastību tai ticēt, tie vienlaikus var saņemt arī ļoti daudz miera un prieka ticībā.

Kā atvairīt šo nepārvaramo noslieci uztvert un just vienīgi Bauslību? Kā mums rīkoties ar šīm varenajām jūtu, prāta, sirdsapziņas, neticības un velna pretrunām? Pret visu šo lielo neticības spēku nav labāka līdzekļa kā aplūkot, ko nozīmē brīnišķīgā brīvība no Bauslības, kuru jau pārrunājām un kura ir visa šā neizteicamā labuma avots.

Šis avots ir visvarenā Dieva labvēlība un veikums mūsu labā; tas ir Viņa mīļotā Dēla augsti teicamais un slavējamais nopelns, viss Viņa darbs un ciešanas mūsu vietā. Apustulis saka: “Pēc Savas gribas labā nodoma Viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Jēzu Kristu, par slavu Viņa augstajai žēlastībai, ar ko Tas mūs apveltījis Savā mīļotajā Dēlā” (Ef.1:5-6).

Ko tad man darīt? Ko es spēju iepretim visvarenā Dieva labajam prātam? Ko varu sacīt, ja pats Dievs ir rīkojies pēc Savas gribas lēmuma, pēc Sava labā prāta? Kas man atliek, ja reiz Viņam labpaticis parādīt tik neizteicami lielu žēlastību cilvēkiem, iedibinot Savu žēlastības valstību un sūtot Savu mīļo Dēlu zem Bauslības, piepildot par mums visas likuma prasības un izciešot par mums lāstu?

Manam prātam tas šķiet pārāk diži un brīnišķīgi. Dieva darbi vienmēr ir diži un neaptverami, bet es, nabaga radība, esmu tikai kā puteklis vējā pret lielu un senu kalnu. Mūsu Kungs Kristus saka skaidri: “Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu,” lai neviens cilvēks, kas ir grēkākrišanā samaitāts un nespēj izpildīt Dieva Bauslību, kas ir grēcīgs un mūžīgi pazudis, “lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību..” (Jņ.3:16).

Svētie Raksti saka: “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība..” (Gal.4:4-5). Un vēl: “Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, mūsu labā kļūdams par lāstu, jo ir rakstīts: nolādēts ir ikkatrs, kas karājas pie koka..” (Gal.3:13).

Jā, Svētie Raksti uzsver, ka Kristus ir Bauslības gals – Kristus ir Bauslības gals par taisnību ikvienam, kas tic (Rom.10:4). Apustulis paskaidro, kāda ir bijusi Dieva žēlastības pilnā doma un nodoms: “Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti” (Rom.5:19).

Ievēro kārtīgi šos Svēto Rakstu vārdus! Tāds ir Dieva mūžīgais nodoms un Viņa gribas labvēlība attieksmē pret cilvēci. Kā ar viena cilvēka nepaklausību mēs visi esam kļuvuši grēcinieki un nāves vergi, tāpat ar viena paklausību mēs iegūsim taisnību un dzīvību. Bauslību piepilda viens par visiem. Tā ir viena cilvēka paklausība, ar ko visi top taisni. Kā lai pietiekami pagodinām un apdziedam šo neizteicamo Debestēva mīlestību laikā un mūžībā!