Dieva valstība sirdī nav sagraujama

Lielākie šķēršļi un apgrūtinājumi, lūdzot par Dieva valstību, ir ne tikai tad, kad lūdzam par pasauli, bet arī tad, kad lūdzam paši par sevi. Šajā lūgumā lūdzam, lai Kristus mūsos kļūst arvien varenāks, lai mūsu dvēselē pakļauj visus garīgos ienaidniekus un lai mūsu sirdī arvien vairāk pieaugtu Viņa valstība, Svētā Gara darbs, īstā dievbijība, ticība, mīlestība un svētdarīšana.

Taču šajā ziņā mums bieži nāksies izcīnīt nebeidzamu un mežonīgu cīņu ar savām jūtām, kad bieži šķitīs, ka ļaunums jau ir ņēmis virsroku.

Mārtiņš Luters runā par glābšanas ragu (vai valstību) Dāvida namā, kas atrodas tieši grēka un postažas vidū, jo arī Dāvida nams ir grēcīgs nams. Tāpēc Kristus valstība ir cīņas pilna, un mēs tajā nejūtam neko citu kā vien to, ka viss pakļauts grēkam un velnam. M. Luters raksta:

Īsi sakot, Kristus valstība ir grēcīga valstība.

Tas ir valstība, kurā ir cīņas pilni grēcinieki, kas visvairāk gaužas un nopūšas par saviem grēkiem.

Bez nopietnas izpratnes un ticības mēs paliekam vienīgi savās aplamajās ilūzijās, it kā Kristus valstība šajā pasaulē būtu viena vienīga taisnība, miers un prieks Svētajā Garā, it kā tur nebūtu nekādas cīņas ar grēku un velnu. Tad ļauna uzbrukuma brīdī neizbēgami apsūdzēsim un notiesāsim paši sevi un vairs neuzskatīsim sevi par kristiešiem. Tad mūsu lūgums pēc Viņa valstības apklusīs un mums liksies, ka viss jau ir zudis. Tas viss tikai tādēļ, ka neesam ņēmuši vērā šos nozīmīgos vārdus.

Un mēs to runājam tikai par vispārējo pieredzi. Padomā, uz ko es gan varu paļauties un balstīties brīdī, kad grēks, bezdievība, liekulība un garīga visatļautība ir šķietami izpostījusi visu Dieva darbu manā dvēselē un man jāpieredz, kā ļaunā vara soli pa solim ved mani prom no Dieva valstības? Es saucu, bet palīdzība ir tālu. Es runāju kā pilnīgi tukšā istabā, kur nav Tā Kunga palīdzības un ļaunums top tikai spēcīgāks un spēcīgāks. Mani arvien vairāk un vairāk apņem manas sirds cietība, vieglprātība un liekulība.

Kur lai gūstu mierinājumu? Šajā ziņā nepalīdzēs nekas cits nedz debesīs, nedz virs zemes kā tikai viena lieta, proti, ļauj Dievam kā patiesam, uzticamam un visvarenam Valdniekam sēdēt Viņa tronī un valdīt arī pār varenajiem un ļaunajiem spēkiem, kas mājo tavā briesmu pārņemtajā sirdī!

Apstājies un padomā! Mums ir jālūdz Dievs arī pret savu sirdi! Viņš taču nekad nav sacījis, ka sirds pati spēs darīt labu. Tā vispirms ir jāuzveic! Dievs māca un sludina, ka vienīgi Viņš mūsos spēj radīt jaunu sirdi. Visvarenais un uzticamais Kungs tev sola, ka Viņa rokas sargās Viņa valstību tavā dvēselē, tā ka elles vārti to nekad neuzveiks (Mt.16:18), ja vien tu uz Viņu paļausies. Šis solījums runā ne tikai par ārēju pasargāšanu. Dieva valstība sirdī nav sagraujama, tāpēc arī draudzi nav iespējams iznīcināt.

Tomēr vienlaikus mūsu Kungs nesola, ka tumsas vara mūs nevarēs mocīt. Iespējams, mums būs jāizcīna cīņa uz dzīvību un nāvi (Ebr.12:3-4), taču Viņš sola, ka šī ļaunā vara mūs neuzveiks. Visi Dieva vārdi apliecina, ka Kristus valstība, kas ir mūsos, saņems tumsas spēku triecienus gan no iekšpuses, gan ārpuses, tiklīdz būsim izbēguši no velna varas un valstības.

Mūsu miesā joprojām ir daudz visādu grēku, mūsu sirds ir viltības pilna, turklāt velns ir ļoti uzstājīgs un nasks uzbrukt mums no visām pusēm un iedvest mūsu sirdī visas ļaunās un grēcīgās kaislības, kā arī aplamas domas par Dievu. Tāds ir bijis Tā Kunga prāts, ka Viņš ir ļāvis šīm lietām palikt virs zemes un cīnīties pret Viņa valstību.

Lūdz spēku un izturību, jo bieži šajā cīņā mēs tiekam novesti līdz galējai robežai, kad vairs neredzam, kur gūt palīdzību, un visa mūsu paļāvība izgaist. Tad tikai Dievs ir mūsu Kungs un Glābējs. Kā Viņš māca pastāvēt šī posta un nelaimes priekšā? Nekā citādi – kā piesaucot Viņu, dzīvojot Dieva vārda mācībā un apzinoties, ka tikai Viņš ir Svētā Gara Devējs. Un Viņš mums sola, ka mūsu lūgšanas nepaliks kaunā.

Tagad tikai vaicāsim: vai spējam uz Viņu paļauties?