:: e – BAZNICA ::

Cilvēka dabas pārdrošība

Tas ir mūsu dabā, ka nebīstamies Dieva, neuztraucamies par grēku, bet, kad esam grēkojuši, tā vietā, lai pazemībā izsūdzētu grēku un ilgotos pēc piedošanas, mēs sirdsapziņā izbīstamies un bēgam prom no Dieva.

Kopš bērnības mēs esam mācījušies Dieva svēto gribu un baušļus: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta” (Mt.22:37), saskaņā ar ticības artikuliem mēs visu savu dzīvi esam baudījuši neskaitāmas Dieva svētības, sākot ar mūsu pirmo dzīves dienu: Viņš mums ir devis miesu un dvēseli, acis, ausis un visas maņas, Viņš mūs ir sargājis no neskaitāmām briesmām un līdz ar visām radītām lietām mums kalpojis, īsi sakot, Viņa svētībām nav gala.

Turklāt mēs zinām, ka Dievs tik ļoti ir pasauli mīlējis, ka devis Savu vienpiedzimušo Dēlu mums par Pestītāju. Vienpiedzimušais kluva par Cilvēkbērnu, mūsu Brāli, un izlēja Savas asinis par mūsu grēku piedošanu, deva mums Savu vārdu un Garu, ka varam atgriezties, gūt mierinājumu un Viņa vadību. Kristus jau mūsu dzīves rītausmā Kristībā mūs uzņēmis Savā žēlastības derībā un pēc tam daudzkārt ir mums ļāvis baudīt Savu dārgo miesu un asinis.

Pēc tā visa būtu tikai labi un atbilstoši, ja mēs no visas savas sirds uzticētos tik žēlsirdīgam Dievam, Viņu teiktu un slavētu, Viņam paklausītu un kalpotu, taču diemžēl mēs pārāk bieži esam dzīvojuši it kā bez Dieva šajā pasaulē, Viņa asinis minuši kājām un nicinājuši Viņa mīlestību, pārdroši dzīvojuši savos grēkos un pārkāpumos un rīkojušies pēc miesas un sirdsprāta tieksmēm, nereti slāpēdami Viņa atklāsmes balsi un Viņa žēlastības maigo klauvēšanu pie mūsu sirds durvīm un to nicinādami, arvien tālāk no Viņa bēgot, arvien brīvāk dzīvojot grēkā un ne mirkli nebaidoties no elles. Tāda ir šī mūsu pārdrošība.