Ideālais partneris

Šodien, kad rakstu šos vārdus, ir pirmdiena. Tāpat kā gandrīz ikkatru nedēļas dienu, pulksten 4.00 sāk zvanīt mans modinātājs. Es vienreiz vai divreiz nospiežu signāla atlikšanas pogu, aizsteberēju līdz virtuvei, ieleju sev krūzē ļoti stipru kafiju un uzsāku savu snauduļojošo smadzeņu pamodināšanas procesu, lai pāris stundu varētu paklabināt tastatūru. Visa mana rakstīšana norit šajos tumšajos, agrajos rītos, kad esmu nolīdis savā darbistabā, kamēr vairums saprātīgu cilvēku vēl guļ.

Nedaudz pirms pulksten 6.00 es ieleju otru kafijas tasi un aiznesu to uz guļamistabu Steisijai. Es viņu noskūpstu, iečukstēdams ausī: “Labrīt!” un “Es tevi mīlu,” un atstāju viņu pamosties, kamēr pats atgriežos pie rakstīšanas, pirms laiks tam ir beidzies un man jādodas savās ikdienas darba gaitās.

Mums abiem ir stipra, veselīga laulība. Mēs sarunājamies un sūtām viens otram īsziņas visas dienas garumā. Mēs ejam uz randiņiem un dodamies atvaļinājuma braucienos. Mēs apmeklējam baznīcu. Katru vakaru mēs pie vīna glāzes kopā skatāmies televīziju. Viņa ir vislabākā sieviete, kādu es pazīstu. Viņa mani mīl, pacieš manas nepilnības, nepiemin manus pagātnes grēkus un ir brīnišķīga mamma un pamāte, čakla strādniece, inteliģenta sarunu biedre, uzticama draudzene.

Tomēr, lai cik priekšzīmīga sieva Steisija nebūtu, viņa man nesniedz piepildījumu. Un viņa to zina. Arī viņa jums pateiks, ka es nesniedzu piepildījumu viņai. Un, ja esat precējušies, jūs ar savu laulāto nesniedzat piepildījumu viens otram. Ko tādu no otra prasīt būtu ne tikai neiespējami, bet tā būtu arī nemīloša, nereālistiska un nepanesama nasta, kādu viņš nav radīts nest. Kā norāda psihoterapeite Estere Perela, neskaitāmi cilvēki mūsdienās savam vīram vai sievai saka:

Dod man piederību, dod man identitāti, dod man nepārtrauktību, bet dod man arī transcendenci, noslēpumu un apbrīnu – visu kopā. Dod man mierīgu dzīvi, bet dod man arī asumu. Dod man kaut ko jaunu, bet dod man arī kaut ko zināmu. Dod man paredzamību, bet dod man arī pārsteigumu.

Gaidīt to visu no otras personas nenozīmē prasīt, lai viņš būtu laulātais; tas nozīmē pieprasīt, lai viņš būtu dievs.

Vienīgā būtne, kura mūsu dzīvei piešķir transcendentālu jēgu, kura piepilda to ar cerību, kura pārsteidz mūs ar noslēpumainību un apbrīnu, kura mūs mīl un mums nesavtīgi piedod, kura mums patiesi sniedz piepildījumu – šī vienīgā Persona ir arī laulātais. Viņš ir baznīcas līgavainis, mūsu dvēseles laulātais, Dieva iemiesojums. Ja ir kāda īpaša vēsts, kādu kristieši piedāvā apjukušajai pasaulei attiecībā uz laulību, tad tā ir vēsts par to, ka ideālais laulātais, kuru tik daudz cilvēku meklē, jau ir apprecējies. Taču Viņš aicina mūs visus kļūt par daļu no Savas līgavas.

Pāvils raksta, ka “Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (Ef.5:25). Viņš dara to svētu, šķīstī to ar Vārda piesūcinātu ūdeni, sagatavo to “cienīgu, bez traipa, bez krunkas vai cita tamlīdzīga trūkuma, lai tā būtu svēta un bez vainas” (Ef.5:26–27). Svēta un bez vainas. Vai spējat to iedomāties? Vai spējat iedomāties laulību, kurā viens laulātais otru laulāto dara perfektu, nevainojamu, pilnīgu? Jēzū tas nav jāiedomājas. Tā nav fantāzija. Tieši tādi mēs Viņā esam – jo Viņš mūs kristībā ir darījis par daļu no Savas mīļotās līgavas, baznīcas.

Tas, ko sabiedrība mūs nereālistiski mudina meklēt otrā cilvēkā, baznīcā mums jau pieder Jēzū. Patiesībā mums pieder daudz vairāk. Viņš nedod mums emocionālu laimi, kas pagaist, kad beidzas jaunlaulāto gadi. Viņš mūs piepilda ar prieku, kas nemazinās pat vissmagākajās dienās, jo tas nav atkarīgs no mūsu emocijām, bet gan no Gara darbības. Viņš neliek piepildīties visiem mūsu sapņiem, bet gan pakāpeniski mūs iztukšo no visām mūsu savtīgajām, destruktīvajām ambīcijām, lai tās aizstātu ar vēlmēm, kuras ir saskaņā ar to, kādus Viņš mūs ir radījis.

Valentīndiena ir mūsu sabiedrības ideālā diena, kad svinēt mīlestību un romantiku, savukārt Lielā piektdiena un Lieldienas ir baznīcas dienas, kad svinēt to, kas ir patiesa mīlestība un ko šī patiesā mīlestība dara. Jo šīs ir dienas, kurās baznīcas laulātais neko nepatur Sev. Viņš Sevi pilnībā atdod par mums. Viņa laulības gredzens ir darināts no naglām, kas iedzītas Viņa miesā mūsu dēļ. Viņa izlietās asinis kļūst par taisnības drānām, kurās mēs tērpjamies. Viņa uzvara pār kapu ir mūsu uzvara pār grēku, nāvi un visu, kas mūs tur verdzībā šajā mirstīgajā pasaulē.

Kopā ar Viņu krustāsisti un augšāmcelti Viņā, mēs atdzimstam kā jauni radījumi, kuri atklāj, ka viss, ko mēs velti meklējām sevī vai citos, ir atrodams vienīgi Viņā. Mūsu dvēsele ir savīta ar Viņējo. Mēs kļūstam par vienu miesu un vienām asinīm ar Viņu. Viņš dāvā mums piepildījumu. Un šajā svētlaimīgajā piepildījumā mēs kļūstam par cilvēkiem, kādus Viņš vēlas. Būdami pilnīgi Viņā, mēs dāvājam sevi mīlestībā citiem. Būdami nevainojami Viņa upurī, mēs upurējam sevi savu vīru, sievu un bērnu labā, kurus Viņš mums ir devis šajā dzīvē.

Svētlaimīgi tie, kuriem neizdodas šajā pasaulē atrast nevienu, kas viņus piepildītu, un kuri nespēj uzturēt savu laulību tikai ar mīlestību, bet ir pilnīgi un nevainojami Kristū un kuru laulību uztur viņiem dāvātais Jēzus un Viņa bezgalīgā mīlestība.